Vilks Vienacis atmiņā un valodāTu, tu uzvarēji, tu izkusi uz manas mēles
Iestājās nakts un it viss bij nopietnība
Bij "pasaule" un "es"
Bij šļūkšana pa eskalatora margu
Bij smieklu baloži nu mūsu mutēm
dienas ar iesnām un vientulības akām
Kad pārnācām mājās ap desmitiem
nogūlāmies gultā tik cieši kopā, ka nākotne
kas iespiedusies starp mums
pazuda pavisam
Tad man bija palicis
tikai es pats un mans jaunais kažoks
tas bija kļuvis par mazu
Un es jutu, ka paceļos gaisā,
augšup pa mākoņu blīgznām
pret sauli un tumsu
Bet kaut kur tuvumā bija iela
"sabiedrība visur tev seko"
Ceļš atpakaļ ir garš caur mežiem
kuros daži koki ir raķetes un citi savukārt
rakstāmgaldi ministrijās
Gan jau esamība pati prot
nosargāt savu sein -
valoda ir varens mierinātājs,
nelabojama naiviste rūdīta bendīte
...
J.K.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}