Vilks Vienacis atmiņā un valodā
Tu, tu uzvarēji, tu izkusi uz manas mēles Iestājās nakts un it viss bij nopietnība
Bij "pasaule" un "es" Bij šļūkšana pa eskalatora margu
Bij smieklu baloži nu mūsu mutēm dienas ar iesnām un vientulības akām
Kad pārnācām mājās ap desmitiem nogūlāmies gultā tik cieši kopā, ka nākotne
kas iespiedusies starp mums pazuda pavisam
Tad man bija palicis tikai es pats un mans jaunais kažoks tas bija kļuvis par mazu
Un es jutu, ka paceļos gaisā, augšup pa mākoņu blīgznām pret sauli un tumsu
Bet kaut kur tuvumā bija iela "sabiedrība visur tev seko"
Ceļš atpakaļ ir garš caur mežiem kuros daži koki ir raķetes un citi savukārt rakstāmgaldi ministrijās
Gan jau esamība pati prot nosargāt savu sein -
valoda ir varens mierinātājs, nelabojama naiviste rūdīta bendīte
...
J.K. |