Forši tā mācīties priekš sevis. Visas 700lpp vēl izlasīt nesanāca, eksāmenam pietika ar 450lpp, tā ka pārējās 250lpp var palasīt vēlāk.
Vismaz ir interesanti aiziet uz eksāmenu un parunāties par tēmu. Un ir tas prieks, ka pats zini, ka tā izpratne jau nekur nepazudīs, bet saglabāsies.

Vēl ir interesanti skatīties uz cilvēkiem, kuriem izpratne ir ļoti ierobežota. Sarakstījuši mājasdarbos lietas, ko paši pēc tam nevar izskaidrot. Atbildes uz jautājumiem arī ir ļoti īpatnējas un no malas skatoties neizskatās, ka būtu kāda izpratne.

Ir jāsaraksta darba tēma - kāds ir mērķis, uzdevumi, ieguvumi. Es to visu redzu, bet tajā pašā laikā es nesaprotu, ko es tur daudz detalizētāk varētu izplūst. Teorētiski jau ir labi sadalīt uzdevumu apakšuzdevumos, bet šajā gadījumā to dalījumu es īsti neredzu, tāpēc nav ko sarakstīt.
...

Šogad vēl nākas cīnīties arī ar vienu mācību kursu un šodien bija kontroldarbs.
Es kā iegāju telpā - tā vienkārši afigel. Sēž visi noslēpušies aiz saviem laptopiem.
Bet nu es jau kā old school cilvēks esmu lasāmo materiālu izdrukājis. Njā, arī gandrīz visu godprātīgi izlasījis. Bet nu jā, tāda dīvanai sajūta bija paskatoties uz cilvēkiem aiz laptopiem.

Pāris dienas esmu nobumbulējis neko nedarot. Nu tā NEKO nopietnu nedarot un neizdarot. Tagad vajadzētu saņemties, sarakstīt dokumentus, lai rīt var iesniegt.

From this day on I am master in computer science!

Vēl gan vēl viens līmenis jāizkapā, lai var visur likt klāt pie vārda uzrunu :)

Veiksmīgi aizstāvēju savu darbu un saņēmu minimāli vēlamo atzīmi, komisija ietaupīja man un sev laiku, un apelācijā nebūs jātiekas :D
Patiesībā ir tāda gandarījuma sajūta, ka pietiekami ilgu laiku ar šo darbu nocīnijos un arī kaut kas nedaudz sanāca. Grūti jau spriest cik tas nedaudz ir daudz vai maz. Toties es tagad viennozīmīgi saprotu, kas ir būt veiksmīgam nodarbojoties ar zinātniskām lietām. Reizēm veiksme vai spēja paskaties pavisam dīvainu variantu dod daudz vairāk nekā nemitīga analītiska domāšana.

Patika arī vadītāja teksts par to, ka viņam ir pirmais gadījums, kad kāds jau pusotru gadu pirms tam nāk un sāk nodarboties ar maģistra darba tēmu. Ja tas nebūtu bijis pusotru gadu atpakaļ, tad diez vai es būtu sataisījis tur kaut ko patiešām prātīgu. Nu jā, toties man bija back-up variants ar diezgan garentētu 10, ja nekas līdz maģistra darba pieteikšanai nebūtu sanācis.
Tā ka tagad atliek pēc mēneša sagadīt savu sarkano diplomu! :)

Rīt vajadzētu pacensties un praktizēt savu maģistra darba aizstāvēšanas prezentāciju.

Ja būtu rakstījis par savu darba tēmu, tad jau tagad ar ļoti lielu varbūtību zinātu savu vērtējumu. Taču ņemot vērā faktu, ka tomēr izvēlējos rakstīt par kaut ko citu, respektīvi pusmatemātiskām lietām, tad nav īsti skaidrs, ko varētu sagaidīt. Vadītājs jau neko sliktu nesaka. Šobrīd šī ir mana pēdējā iespēja pozitīvi iespaidot iznākumu.

Maģistra darbs veiksmīgi ir iesniegts, tagad vēl ir divas nedēļas laika, lai sagatavotos prezentācijai. Katrā ziņā esmu jau sasniedzis stāvokli, kad pārāk neuztraucos par tā vērtējumu. Pirmkārt, es noteikti varēju uzrakstīt labāk. Otrkārt, jau ir citi aspekti.

P.s. Ceru, ka ee nav aizmirsusi savu solījumu pirmdien atbildēt.

Ir tik patīkama sajūta, ka problēmai, kuru esi risinājis jau ļoti ilgu laiku beidzot tomēr izdodas atrast risinājumu.

Liekas, ka pa seniem laikam atkal esmu nedaudz uztraucies par mācībām.
Varēju mierīgi paņemt kādu kursu, iet izdarīt formālās prasības un tagad varētu mierīgi staigāt, a tā pieteicos nolasīt referātu, atliku lasīšanu līdz pēdējam brīdim. Tēmas atbilstība arī tāda interesanta. Kā kolēģis jautāja - nafig man tā vajadzēja darīt - varēja taču daudz vienkāršāk savu atzīmi nopelnīt.
Būtu vēl pietiekami daudz un dažādus materiālus izlasījis, tad pārliecība būtu daudz lielāka, a tagad tas viss jābalsta tikai uz vienu grāmatu, jāsagatavo vēl labs stāstījums un jācer saņemt sev apmierinošu vērtējumu.

A no otras puses - toties saņēmos un dažās dienās izlasīju nedaudz vairāk kā pusotru grāmatu, guvu ieskatu sev interesējošā tēmā.

Pārsimts izlasītas lapas, izdrukāts un pielikts posteris.
Atliek tikai rīt no rīta arī aizstāvet savu kursa darbu, izlasīt vēl pārsimts lapas, parīt tās visas lapas pārformulēt slaidu veidā un pievienot aizraujošu stāstījumu, lai aizparīt to visu varētu labi pastāstīt.

Jāsaņemas, jāuzraksta kaut kādi rezultāti un secinājumi, un jāsūta vadītājam, lai vēl var izteikt kādas piezīmes.
Nez, nekas spīdošs jau nav sarakstīts, taču var redzēt, ka lēnām mācos izplesties rakstīšanas telpā un kaut kā izpiedu gandrīz 30 lapas. Teksts gan ir tikai uz kādām 15lpp, bet tāpat liekas, ka esmu sarakstījis vairāk nekā sākotnēji biju plānojis. Liekas, ka būs labi.

Tagad tikai atliek vēl sataisīt sakarīgu prezentācijas posteri un sagatavot 5 dienu laikā vēl pēdējo referātu.

Šodien prezentējām savu mācību projektu. Pirms Jaunā gada ritīgi centāmies un taisījām bildes prezentācijai. Un pasniedzējs pat pārāk nepievērsa uzmanību mūsu ūber prezentācijai. Labi, ka vismaz pārējie klātesošie spēja to novērtēt. Bet toties pašiem prieks par paveikto :)
Bet nu mēs jau arī normāli naži, pat piereģistrējām savam projekta domēnu un arī uztaisījām vienkāršu mājaslapu :D

Saņēmu savus TOELF rezultātus, kas, diemžēl, neiepriecina. Rezultāti ir atbilstoši tam, ko es gaidīju. Runāšanas daļa absolūti izgāž pasākumu, bet nu visur citur ir atbilstošā līmenī.
Laikam tomēr vajadzēja arī gatavoties runāšanas daļai, jo izrādās tā nebija manos spēkos ņemama uz svaigumu. Bet ar visu slikto runāšanu tomēr savācu 100+ punktus, vienīgi formāli sanāk daudzās vietās kvalifikācijas problēmas, jo tur parasti liek nosacījumus par to, cik katrā daļā vajag savākt.
Tagad var pievērsties procesam par vietu apjautāšanu un iespēju uzzināšanu.
Esmu nedaudz vīlies, bet tajā pašā laikā arī zinu, ka tai brīdī neizdarīju tik labi, cik to vajag.

Man liekas, ka augstskolā iemāca fundamentālu lietu - risināt bezjēdzīgas problēmas.
Iemāca jau protams arī citas lietas, tā ka tik traki jau arī nav.

Apskatot kā norit darbs studentu padomēs un cilvēkos, kas tur darbojas, liekas pašsaprotami, ka studenti tā īsti nevar panākt savu interešu ievērošanu. Nez, var jau būt, ka ir studentu padomes, kuras darbojas organizētāk un spēj panākt sava viedokļa daļēju īstenošanu.

Diemžēl, mecenātu stipendiju iegūt nesanāca, bet nu neko, badā jau nenomiršu.
Tas, kas šajā situācijā man īsti nepatika, ir atbildes nesniegšana. Te laikam ir pilnīgi normāli neinformēt par to, ka diemžēl neesi izturējis konkursu un pie stipendijas netiec.
Vai arī man būtu jāuzskata, ka mani dokumenti ir kaut kur pazuduši, ja šāda atbilde netiek sniegta?

Veiksmīgi pabeidzu gatavot visus nepieciešamos dokumentus stipendijas pieteikumam, tagad tikai vēl atliek aiznest to visu iesniegt un cerēt, ka arī tā tiks piešķirta.

Back to school!.
Tagad vien atliek izdomāt ko un cik ļoti gribu darīt B daļā, lai izvēlētos piemērotākos priekšmetus. Labi vēl, ka sakarīgā izvēle nav pārāk liela. Bet nu līdz piektdienai jāapmeklē visi iespējamie kursi un tad jau arī varēs izdomāt, kuri būs piemērotākie un kurus varēšu, iespējams, apmeklēt kā klausītājs.