|
|
Sunday, January 17th, 2010
|
10:16p
Vakar bija forša diena, tad netik forša, bet šodien tā atkal bija jau forša diena.
Ņemot vērā, ka lielu nedēļas daļu cīnijos, lai sarakstītu četras lapaspuses, tad bija viennozīmīgi skaidrs, ka vajag fizisko atslodzi pa svaigo gaisu. Protams, jābrauc un jāskrien pa mežu. Nu jā, skriešanai pa mežu gan bija tikai daļēji vēlamais rezultāts, jo svaigais gaiss bija uzņemts, bet zvēri tā arī vēl skrēja pa mežu. Viens pat tika pie iespējas šaut, bet sivēns bija pārāk mazs un pārāk tālu. Tad nu skaidrs, ka šito lietu tā nevar atstāt. Tad nu ar kolēģiji viennojāmies, ka jābrauc vēl vakarā sēdēt uz gaidi, vismaz tur varēs mēģināt kaut ko nošaut.
Domāts, darīts. Tad nu ap pussešiem jau esam mežā. Nedaudz pazuda jau optimisms, jo kaut kāds kadrs bija pamanījies iedzīties ar savu mega golfu tieši pie vietas, kur ir jāsēž un nobuksēt. Cik nu nobuksēt, bet vienkārši mašīnas nepietiekamas jaudas dēļ netikt augšā pa nelielu kalnu. Tad nu palīdzījām ātri pastum, lai netraucē medīt. Tas nedaudz nosita optimismu, jo šitā var iztraucēt meža cūkas un tās var neatnākt. Bet nu ok, gāju tik mierīgi uz višku sēdēt. Jaunie cimdi arī izrādījās nepietiekami funkcionāli, jo bija, manuprāt, pārāk skaļi, kas varēja izrādīties nepraktiski medību situācijā. Tad nu nācās sēdēt vilnas dūrainīšos. Tā nu sēdēju, pēc kādas stundas jau biju pabesijies ārā, vienbrīd gan kaut kādas skaņas pa mežu bija, bet nekas neparādījās. Jāsaka gan, ka vismaz biju normāli saģērbies un pārāk nesala. Tad nu vēl sēdēju un gaidīju. Līdz brīdim, kad atkal sadzirdēju, ka parādās kustība. Nu jā, tad nu meža cūkas bija atnākušas. Jāsaka gan, ka atnāca vairāk nekā vajag. Nē, nu tā jau kruta izskatās, ka vienā brīdī viss bars pārvietojās un var redzēt tādu ~10 metru garu, melnu strīpu. Bet no šaušanas viedokļa tas viss tik kruta vairāk nav, jo vajag precīzi izšķirt mērķi. Papildus vēl novilku dūraiņus, lai var normāli ar pirkstiem sajust gaili. Tad nu lēnām arī gaidīju, kad kāds normāli atškirsies no bara un būs pa šāvienam, citādi var redzēt tikai tādus lielus, melnus pleķus. Papildus lēnām rokas pirksti izjuta arī stindzinošo aukstumu, Bet pienāca arī brīdis, kad viens no visiem atdalījās no bara un bija puslīdz skaidri saredzams. Tad nu arī tēmēju, cik nu labi tādā situācijā varēju un mācēju un izdarīju šāvienu. Uzreiz situācija palika nedaudz neskaidra, jo, pirmkārt, no stobra galā bija nedaudz apžilbinošs uguns, un, otrkārt, melni pleķi sāka skriet dažādos virzienos.
Tad nu ievērtēju, ka nekas melnas zemē nav palicis un tas nav īsti labi. Rokas pamatīgi nosalušas un tāpēc ir tāds neliels drebulis. Piezvanīju kolēģim, informēju par situāciju. Ņēmu lampiņu un gāju lejā apskatīt situāciju precīzāk. Bet nu neko šaušanas vietā neredzēju. It kā viss kā vajag, bet rezultāts nekāds. Bija tāds drusku nelāgs noskaņojums. Pēc kādas pusstundas kolēģis arī bija klāt, ieradās no savas sēdvietas. Sākām izpētīt situāciju rūpīgāk, kaut gan biju jau ļoti pesimistiski noskaņots. Bet nu jā, pagāju drusku dziļāk mežā, kur vienā brīdī var redzēt, ka aizstiepjas tāda normāli sarkanīgi pilieni blakus iemītai takai. Pasaucu kolēģi. Papildus novilku cimdu, lai var vajadzības gadījumā ātri šaut. Un devāmies pa pēdām, bet nu pēc kādiem pārsimts metriem tomēr sekošanu atcēlām. Vienojāmies to turpināt no rīta, jo bija pārāk tumšs un arī sekošanas iespējas pasliktinājās. Tajā brīdī roka bija pamatīgi nosalusi. Ātri dabūjo to kaut kā zem apģērba un pie siltas miesas.
Pa nakti jau galvā visādas domas. Kas bija tā, kas ne tā. Kur bija errors. Nu jā, miegs nebija diži labs. Un tas droši vien nedaudz pabojāja vīkendu svaigajā gaisā. Bet nu jā, cēlos agri, jo pēc pusdienlaika jau bija jābūt ciemos. Un tā nu devāmies atkārtoti pa pēdām. Kādu gabalu tālāk vajadzēja noiet, bet medījums veiksmīgi tika atrast. Vismaz par to prieks. Vēl vajadzēja to izvilkt ārā. Konstatet, kur bija errors, kaut gan baigais errors jau nebija, jo reāli sanāca trāpijums 5-10 cm pa kreisi no optimālās vietas. Bet pozitīvi, ka bija jau palicis tur iepriekšējā vakarā un nekur diži tālu nebija aizgājis. Njā, reizēm tā, diemžēl, sanāk, ka nekrīt uzreiz un uz vietas.
Jā, papildus tam visam, šodien konstatēju, ka tomēr kādi trīs pirksti ir nedaudz par daudz apsaldēti. Divi vienai rokai un viens otrai. Laikam pa daudz bija saskarsmē ar metālu.
(18 comments |comment on this)
|
|
|
|