|
|
Saturday, February 7th, 2009
|
10:54a
Pēdējā laikā patīk reizēm uzspēlēt tetri.
Sākt ar 10 līmeni un paskatīties cik tālu var tikt.
Tad var diezgan ātri novērtēt mentālo kondīciju - atkarībā no tā, cik daudz līnijas var salikt.
(comment on this)
|
11:55p
Beidzot paveicu to, ko vajadzēja jau sen - nobliezu savu pirmo meža cūku.
Laiks, kas bija nepieciešams, lai to paveiktu, bija vairāki gadi, kuru laikā lēnām sāku uzkrāt aukstasinību un spēju koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Bet vispār jau bija pietiekami interesanti. Tā nu beigās sanāca, ka vajag šodien tomēr aizbraukt un nedaudz pasēdēt tajā mežā. Ārā vēl ir sniegs un kaut ko ir iespējams arī pietiekami labi ieraudzīt. Domāts - darīts. Tā nu neilgi pirms sešiem jau sēdēju mežā un gaidīju zvērus. Sēdēju un gaidīju. Tā kā bija vējš, tad ik pa brīdim arī varēja dzirdēt kādu brikšķi. Līdz beidzot nedaudz pēc 19 tika identificēts pirmais zvērs - parādījās lapsa, kas pārbaudīja vai nav atvest kaut kas ēdams, kas tai varētu iet pie sirds. Cik ātri atnāca tikpat ātri arī aizgāja. Tā nu vēl kādu laiku pasēdēju un izdomāju, ka tomēr vajadzētu apēst šokolādes konfektes, ko biju paņēmis līdzi. Nu jā, papīrs gan diezgan čabēja, kad tās taisīja vaļā, bet tomēr nedaudz vajadzēja iestiprināties. Tā nu mierīgi sēdēju tālāk, līdz pēkšņi dzirdu, ka priekšā pārāk skaļi sāk brakšķēt zari, kas nozīmē, ka tuvojas vajadzīgie īpatņi. Skatos - ir, vispirms viens, tad vēl viens un visbeidzot vēl viens. Nu jā, īpatņi ir atnākuši, taču atrodas nedaudz par tālu, uz melna laukuma, kur tos īsti nevar atšķirt no melnā laukuma. Tā aptuveni atšķirt jau var un melnās muguras brīžiem var identificēt, bet šoreiz biju stingri nolēmis, ka ir jāgaida. Protams, nav jau viegli, kad redzi, ka metrus 50 priekšā kaut kas ir, kas var pēkšņi no turienes pazust. Rušinās, ēd, bet no savas zonas ārā pārāk nelien. Pārvarēju savu iekšējo nemieru un lēnām gaidīju. Līdz beidzot sagaidīju brīdi, kad tie maina savu dislokāciju no viena melnā pleķa uz otru. Tā kā pa vidu vēl ir koki, tad šo dislokācijas maiņas brīdi nepaspēju izmantot. Toties tagad jau tie bija kļuvuši nedaudz drošāki un staigāja aktīvāk riņķī. Līdz beidzot izdevās skaidri identificēt vajadzīgo mērķi, lēnām un prātīgi notēmēt un izdarīt precīzu šāvienu.
Pēc tam vēl īsais brīdis pēc šāviena, lai spētu apjaust situāciju un identificēt, kas skrien prom un uz kuru pusi. Tālāk jau atlika visu nokārtot.
Toties vakarā vēl varēju uzēst delikatesi. Garšīgi.
(2 comments |comment on this)
|
|
|
|