|
|
Saturday, November 17th, 2007
|
5:23p
Šodien bija kārtējā mežā pavadītā sestdiena.
Diena izskatījās visai cerīga, jo ārā spīdēja saulīte, bija nedaudz piesalis. Vienkārši burvīgs laiks, lai nedaudz pastaigātu pa mežu. Tā nu no rīta daudz nedomājot jau tika nolemts kur un ko dzīvs, jo viens no medniekiem pa nedēļas vidu braucot pa medību platībām bija redzējis trīs aļņus. Tā nu daudz nedomājot tika izstrādāts plāns, lai mēģinātu tad arī tos aļņus šodien nomedīt.
Tā nu man iekrita iespēja doties vistālāk gar upi un stāvēt pašā galā, lai aļņi neaizskrietu uz atpakaļu vai pāri upei. Iešana gan bija tāda paskaļa, jo zeme pa nakti bija uzsalusi, tā ka pieļāvu iespēju, ka aļņi varētu arī pa šo laiku jau aizlaisties prom. Tā nu aizgāju un ieņēmu savu pozīciju un gaidīju, kad sāks dzīt mastu. Dzinēji vēl tā īsti nebija sākuši dzīt, ka klausos, ka kaut kas diezgan skaļi virzās manā virzienā. Es jau protams sagatavojos. Te pēkšņi skatos, ka skrien lielais alnis, cik nu skrien, drīzāk pārvietojas vieglā riksītī. Skatos, ka šamais tomēr ir tā diezgan patālu tāpēc ātri un uzmanīgi pārvietojos kādus 5-10 soļus tuvāk, lai būtu mazāks attālums, ko šaut. Ātri notēmēju un šauju. Momentāla reakcija no aļņa ir manāma, jo tas apmetas par 180 grādiem un sāk skriet pretējā virzienā. Šai brīdī ņēmu vērā dotos ieteikumus par koncentrēšanos, kārtīgi sakoncentrējos, notēmēju un raidīju otro šāvienu. Pēc otrā šāviena rezultāts bija acīmredzams - alnis noveļas augšpēdus un paliek guļot.
Ātri pārvietojos tuvāk notikumu vietai. Jā, alnis guļ, taču galva vēl ir augšā un blakus stāv aļņa teļš. Šai brīdī gan iestājās dalītas jūtas, jo teļu īsti šaut vairāk nevar, jo vairāk nav licenžu, kas nozīmē, ka tas tur tā arī paliks viens pats klimstam riņķī. Galvenais, ka tas teļš tā arī nekur īsti prom neiet. Staigā riņķī. Vienbrīd pat pienāca kādus 15 soļus no manis, stāv skatās un prom nebēg. Kad skrēja jau suns rietdams, tad gan tomēr nolēma doties prom.
Tā nu alnis bija zemā un sākās nākamais process - aļņa izgādāšana ārā. Pateicoties vienam veterānam, kas izdomāja, ka vajag braukt tur pakaļ ar džipu un vilkt ārā, tad šis process papildus izvērtās par stum džipu un dabon ārā alni. Kaut kāds ceļš jau tur gar to upi ir, bet tā kā tur ir bebru iecienīta vieta, tad arī ūdens līmenis tur visu vasaru bija pietiekami augsts, lai tagad zeme būtu pietiekami mīksta un slapja, lai tur tomēr nevarētu tik vienkārši iebraukt. Tā nu ik pa laikam nācās stumt, lai tiktu līdz tam alnim. Atpakaļceļš gan bija vieglāks. Tur ik pa laikam alni vajadzēja vilkt pašiem, kamēr tika pieverēts kāds ne tik viegli izbraucams posms. Bet nu beigās viss tomēr bija puslīdz ok, ja atskaita, ka viens cits cilvēks nedaudz apskādēja savu mašīnu, kamēr arī palīdzēja vilkt vīru ar džipu. Alnis izvilkts un drēbes noķepītas ar dubļiem.
Viss ir veiksmīgi galā un ir stāsts par alni, vīru ar džipu un citiem vīriem, kas stūma džipu.
P.s. Vieglāk jau nu noteikti būtu bijis to alni uzreiz ar rokām izvilkt ārā :)
(comment on this)
|
5:58p
Man patika kā viens izteicās par medībām. Tā ir nodarbe, kur ir neskaitāmi stāsti. Kā viņš teica, tad vajadzētu sākt medīt, lai vienmēr būtu kāds interesants stāsts, ko pastāstīt. Es atceros kā tēvs man bērnībā stāstīja dažādus stāstus. Un man noteikti patika un patīk tajos klausīties, jo labi stāsti ir pats vērtīgākais, kas rodas šajā procesā. Un šie stāsti ir tik dažādi. Katrā no tiem ir nedaudz kaut kas cits un tie arī ir ļoti dažādi, jo ne jau vienmēr tie ir par kāda zvēra nogalināšanu. Tie ir dažādi stāsti par to, ko esi redzējis un piedzīvojis šajā procesā. Ko esi darījis, lai būtu veikls un uzvarētu šajā cīņā.
Bet noteikti šos stāstu ir jāmācās arī interesanti pasniegt, jo tomēr arī interesanta stāstīšana piedot pievienoto stāstu vērtību.
Es jau nu noteikti esmu ieguvis daudz un dažādus stāstu šo dažu gadu laikā, kamēr medīju.
(comment on this)
|
|
|
|