|
|
Thursday, August 16th, 2007
|
6:02p
Šodien saņēmos un papildināju savu instrumentu klāstu ar kārtīgu cirvi. Iegādājos Fiskars cirvi. Sanāca jau kādas 4 reizes dārgāk nekā parastais cirvis, bet nu mežā jau diezgan bieži vajag, tā ka labāk, lai ir normāls :)
Katrā ziņā šodien pastrādājot iespaids jau radās labs.
(comment on this)
|
11:11p
Šodien bija divas pozitīvas lietas, viena neitrāli negatīva un viena negatīva lieta.
Vakar jau sākās stirnu kazu sezona, kas protams bija jāizmanto. Vakar gan šaut nesanāca, bet toties varēju pārliecināties, ka vēljoprojām izvēlētajā platībā buki dzīvo, turklāt diezgan padaudz. Toties šodien sanāca pamosties tā agrāk, jo sanāca pamanīt, ka uz kājas ir piesūcies kaut kas aizdomīgs, kas vēlāk arī apstiprinājās, jo tā tiešām bija ērce. Tas tikai nozīmēja vienu, ka tomēr pēc garākām pastaigām būs jāpārbauda drēbes, jo ērces nekur nav pazudušas.
Ko nesanāca nošaut vakar, to protams vajadzēja mēģināt izdarīt šodien. Šodien jau bija izplānots labāks taktiskais gājiens. Vispirms aizgāju līdz pirmajam izcirtumam, bet nu tur neko nevarēja redzēt. Tālāk jau noāvu botas, kuras atstāju turpat uz ceļa, jo atpakaļceļā tāpat savākšu un nest tās ir apgrūtinoši, tālāk devos vilnas zeķēs, kas ir viens no piemērotākajiem apavu veidiem, lai klusi pārvietotos pa mežu. Tālāk pa stigu aizgāju līdz nākamajam izcirtumam, kur atkal neko neredzēju, bet nu vakar ap šo laiku jau tur bija kādi 2-3 buki. Neko, izvēlējos trajektoriju tieši pa vidu izcirtumam, kur ir arī grāvis. Tā nu lēnām devos pa to grāvi. Biju jau nogājis kādas 4/5 no izcirtuma, kas varētu būt kādus 300-400m garš, kad pēkšņi skatos kaut kas sarkanīgs sāk virzīties no manis prom. Sākumā skrien ar pēcpusi, bet drīz vien jau sagriežas un sāk skriet plāteniski, šai brīdī jau vairāk neko negaidu un atskan šāviens, pēc kura stirna paliek guļot. Informēju otru medību dalībnieku, ka viss kārtībā un lēnām taisos vilkt medījumu ārā. Šādiem gadījumiem vienmēr kabatā ir jābūt pāris metrus garam striķim, ar ko vilkt. Papildus vēl izdomāju, ka nav ko bojāt vilnas zeķes, jo tās tomēr diezgan dilst pa mežu un dabūt arī nemaz nav tik viegli, un novelku arī tās, un tālāk pārvietojos basām kājām. Tā nu aizvilku medījumu līdz vietai, kur atstāju botas, tad jau varēja apaut kājas un turpināt ceļu. Tēvs arī jau bija atbraucis, tā ka ātri vēl veicām medījuma apstrādi, lai mājās mazāk darba. Braucām mājās un kaut kā izdomāju, ka vajag pārbaudīt vai ir mobilais telefons. Bļin, skatos, ka nav. Njā, bija tāds nedaudz uz leju garastāvoklis, jo iespējams nāksies tikt pie jauna telefona. Nu rītu jau negaidīsim, tā ka griezām riņķī un gāju skatīties vai nevarēs atrast. Savācu no tēva viņa telefona, lai ir no kā piezvanīt un devos pa ārā nākšanas pēdām, ik pa laikam sev zvanot. Veiksme bija mana sabiedrotā, jo telefonu tomēr izdevās atrast, bet nu nokritis arī bija kreisā vietā, izcirtumā, kādus 30 metrus pirms iziešanas uz stigas. Šoreiz kaut kā nebiju izslēdzis arī zvana toni, jo parasti atslēdzu, ja nu kāds gudrais izdomā zvanīt brīdī, kad lavies klāt zvēram, zvērs jau negaidīs kamēr atbildēsi.
Šovakar jau arī rūpīgi pārbaudīju drēbes, jo nu nekas patīkams jau nav vilkt ārā iekodušos ērci. Rezultāti protams bija, jo sākotnēji atradu veselas divas ērces, bet, kamēr visu šito rakstīju, pamanīju, ka kaut kas mazs rāpo pa kāju, kas izrādījās arī esam ērce, kas bija patiešām maza, kādus 2mm diametrā, ja kājas nerēķina.
UPD: Mļin, aizgāju mazgāties un konstatēju, ka tomēr ir arī viena mazā tomēr paspējusi iekosties.
(comment on this)
|
|
|
|