|
|
Saturday, March 31st, 2007
|
4:47p
Speciālais veltījums dabas mīļiem :D
Tā kā bebru sezonas tuvojas strauji noslēgumam, respektīvi šodien ir pēdējā diena, kad šosezon viņus vēl var medīt, tad vakar tika nolemts braukt pamedīt bebrus. Man jau ne visai viņus patīk medīt, jo šamos tajā ūdenī pagrūti ieraudzīt, ja vispār izdodas kādu ieraudzīt.
Vispirms jau turpeceļā uz lauka redzējām guļot vienu lapsu, kas gan aizskrēja uz krūmu pusi pēc tam, kad mēs kādu laiku bijām stāvējuši ceļa malā. Otrā ceļa pusē uz lauka ganījās trīs buki, kas jau lacīgi aizskrēja, kā arī vēl divas dzērves. Diena jau bija veiksmīga, jo varēja jau apskatīt šādus tādus dzīvniekus.
Tā kā man pārāk nepatīk sēdēt vienā vietā pie ūdenstilpnes vairākas stundas un cerēt, ka tur tomēr kaut kas parādīsies, tad sarunāju ar tēvu, ka iešu līdz upei un pēc tam gar upi uz augšu un moš kaut kur pasēdēšu. Viņš savukārt aizbrauca sēdēt pie viena grāvja. Nu tad arī sāku savu apkārtnes izpētes ceļojumu. Vispirms gan vajadzēja noiet vairāk nekā vienu km līdz upei. Tieko līdz upei apskatījos, ka viens no vecajiem bebru dambjiem tā īsti netiek atjaunots, tāpēc nolēmu savu ceļojumu turpināt pa upi uz augšu, kur iepriekš vēl nebija izdevies pastaigāt, tāpēc zināju, ka varēšu apgūt jaunas teritorijas. Paejot aptuveni kādus 200-300 m tālāk arī uzgāju uz tādu tīri normālu bebru dambi. Izskatījās, ka to neviens pēdējā laikā vispār nav jaucis un tā augstums arī bija gana iespaidīgs, jo ūdenslīmenis abās dambja pusēs atšķīrās par vairāk nekā pusmetru. Nedaudz padomāju un nolēmu, ka vajadzētu nedaudz attaisīt dambi, lai vismaz nedaudz samazinās ūdenslīmenis. Tas jau protams nebija nekāds vieglais darbs, jo tas bija smilšu, koku un zāļu apvienojums un man nebija nekādi vajadzīgie instrumenti. Bet nu šādi maznozīmīgi faktori man netraucēja nedaudz padarboties. Beigās arī izdevās uztaisīt mazu pārrāvumu, tā ka ūdenslīmenis varētu nokristies pa kādiem 15-20 cm vismaz. Bet pie reizes izdevās arī nedaudz piesmelt zābaku. Pēc kādas pusstundas darbošanās aizgāju kādus 50 m tālāk un vēl kādas 20 min pasēdēju pretī bebru mājai cerībā, ka izdosies ieraudzīt kādu bebru, kas peldēs apskatīt iemeslus kāpēc krītas ūdenslīmenis. Tā kā nekādu kustību nemanīju, tad nolēmu doties tālākā izpētē. Tālāk jau varēja aplūkot, manuprāt, burvīgus dabas skatus, jo ārā bija vienkārši klusums un mazā upīte meta ļoti daudzus līkumus. Protams bebru "pēdas" arī varēja manīt, jo daudz kur līkumos mētājās apgrauzti koki. Aptuveni pārzinot teritoriju lēnām virzījos tālāk un arī lēnām sāka kļūt tumšāks. Tad nu biju nonācis līdz jau pazīstamai vietai. Laiks jau rādija nedaudz pāri 20, bet nu ņemot vērā, ka šobrīd ārā pilns mēnesis, tad redzamība bija gana laba. Es jau gribēju doties ārā, bet tad izdomāju, ka tēvs droši vien tāpat vēl sēdēs vismaz līdz 21, tad arī nolēmu nedaudz pasēdēt upes krastā.
Izvēlējos tādu puslīdz piemērotu vietu, kur pār upi bija pārkriti koks, bet toties abos virzienos redzamība bija gana laba. Nu tā sēdēju domāju savas domas, kad paskatos uz atpakaļu un redzu, ka ūdens kustas. Skatos, ka peld viens bebrs. Bet nu attālums līdz viņam kādi 2-3 m un turklāt, lai šautu būtu jāgriežas, ko bebrs varētu pamanīt, kas nozīmēt, ka varu mierīgi doties ārā. Nu skatos, ka šis pirms koka nonirst zem ūdens. Es jau protams kārtīgi sagatavojos un gaidu, ka otrā pusē šis nirs augšā, bet tā vietā redzu, ka noiet pa ūdeni tādi loki un bebrs ir jau paspējis aizpeldēt. Dzirdu tikai, ka jau kaut kur aiz līkuma šis iznirst. Nodomāju, ka šodien jau laikam būs jāsamierinās ar to, ka nesanāks pašaut un domāju jau, ka varētu doties ārā. Bet nu nolemju vēl kādu brīdi pasēdēt. Tā nu es sēžu, skatos un klausos, ka apkārt viss mierīgi, reizēm aizlido kāda sloka, bet ūdenī nekādu kustību īsti nemana. Te pēc kāda laika atkal paskatoties atpakaļ pamanu, ka atkal jau pie tiem kokiem ir piepeldējis vēl viens bebrs, bet nu līdzīgi kā pirmajā reizē, arī šoreiz situācija šaušanai nav labvēlīga, tā nu nolemju cerēt, ka šoreiz iznirs pirms līkuma. Klausos kā bebrs nonirst. Un jā ir! Uzpeld tieši pāris metrus aiz koka tieši man priekšā. Tur jau vairāk nav ko domāt, tikai ātri jārīkojas. Tēmēšanai laiks nav daudz un ārā jau tāpat ir gana tumšs, tad nu ātri notēmēju un dodu virsū. Pēc šāviena jau esmu kājās un skatos, ka bebrs ūdenī ir sācis kūļāties un griezties. Ņemot vērā iepriekšēju pieredzi un tēva stāstu par to, ka ir jāšauj kamēr bebrs vēl kustas, tad daudz nedomājot lieku tikai virsū. Pēc otrā šāviena šis arī vēl pa upes vidu tā kā kuļas, tāpēc ātri kabatā tiek sameklētas papildus patronas, bise tiek steidzīgi pārlēdēta un tiek raidīts vēl viens šāviens. Bet nu pēc šī šāviena, tad arī vairāk nekāda kustība nav manāma. Protams prieks par guvumu jau ir, bet ir parādījusies arī pirmā problēma, bebrs ir upes otrā krastā, kamēr es esmu šajā krastā, turklāt bebriem ir tāda īpašība, ka tie var arī nogrimt un tad jau viņus ir ļoti grūti dabūt rokā. Situācija gan ir izvērtusies puslīdz labvēlīga, jo pāri upei vairākās vietās ir pārgāzušies koki. Vienīgi nav nekādas garantijas par to vai varēs turp un atpakaļ tikt ar sausu ādu. Tiek atrast tāds puslīdz normāls koks un izmantojot savu veiklību pusejot, pusrāpojot esmu kaut kā ticis pāri upei. Protams pirām kārtām atrodu vietu, kur pēdējo reizi tikai manīts bebrs. Tomēr vairs nekur nav aizpeldējis un tāpēc varu mierīgi izvilkt šamo krastā. Nākošā lieta būtu informēt tēvu par veiksmīgo guvumu un sarunāt vietu, kur nākšu ārā, taču šeit rodas otrā problēma, jo ejot uz mežu telefons nebija diez ko uzlēdēts un tagad jau tas ir izslēdzies. Visi mēģinājumi sazvanīt beidzas neveiksmīgi, tāpēc ir jāpaļaujas uz veselo saprātu, ka kaut kā jau tāpat satiksimies, jo mežs jau nav liels un ceļš praktiski ir tikai viens. Kā jau kārtīgam medniekam pienākas, tad kabatā ir arī striķītis ar ko to bebru varētu vilkt. Bet nu pāri upei dabūt jau tāpat kaut kā vajag. Izmantojot savu veiklību un īpašību, ka bebrs pa ūdeni peld, ta tomēr veiksmīgi izdodas arī tikt ārā. Bet nu tuvākā vieta, kur ir ceļš ir aptuveni puskilometra attālumā un bebrs izrādās, ka nav tas vieglākais. Kā vēlāk mājās izrādījās, tad ar visiem iekšējiem orgāniem tas svēra pāri par 30kg. Tādu smagumu jau tik viegli nepaliksi, ja jāvelk pa sagāztiem kokiem un cauri visādiem krūmiem. Tāpēc tiek pieņemts taktiskais risinājums, ka vismaz kādu gabalu, kamēr nav normāls ceļš, tas bebrs kaut kādā veidā ir jānes pāri pa muguru. Vienīgi arī šeit parādās apgrūtinošais faktors, jo papildus bebram ir jānes arī bise. Turklāt ne vienu, ne otru mežā atstāt nevar. Kaut kā cīnoties, tad arī pusi no ceļa arī nonesu to bebru uz muguras. Protams ik pa laikam arī atpūšoties. Tad jau es biju ticis līdz puslīdz izejamam ceļam, tāpēc tālāk sāku bebru vilkt. Nekāds vieglais darbs jau tas arī nebija, jo striķis biki tomēr grauza roku, tāpēc vajadzēja diezgan bieži mainīt roku, kurā turēt striķi. Nu tad kaut kā tomēr to bebru dabūju līdz tam ceļam. Protams tēvs bija citā vietā. Tā kā nolēmu, ka nav vērts sēdēt un paļauties uz labu laimi, ka tēvs izdomās pēc kāda laika braukt uz šito pusi, tad nolēmu atstāt savu guvu turpat, jo it kā neviens jau viņu tur nevarētu aiznest un pats gāju meklēt vietu, kur atrodas tēvs. Nu tā aptuveni biju nogājis vēl kādus 1.5 - 2 km, kad beidzot arī tēvs brauca uz šo pusi. Tad nu vēl atlika aizbraukt atpakaļ pēc bebra, ko arī veiksmīgi izdarijām un tā medības bija diezgan pozitīvi noslēgušās.
P.s. Šodien jau esmu paspējis nobaudīt bebra aknas mērcītē un tuvākajā laikā droši vien būs arī bebru kotletes, kas arī garšo gana labi.
(2 comments |comment on this)
|
|
|
|