Man liekas, ka tu esi mīlītis.

Dīvainība(-ums?) neizslēdz mīlību(-šošanos?).
Un paldies.
Un, vispār, pati neesi labāka. Jā.

mana rī tā liekas. nu, ka Jūs abi vien esat mīlīši. ja zīlīšu teviņus sauktu par zīlīšiem, tad Jūs būtu zīlīšu tēviņi. vai zīlīšu bračkas.

Tu arī, dārgā, esi viena smeķīga mīlīte.

kaut kāds idiņu bars.

Manā žurnālī lamāšanās nebūs. Pē, pē.

Tu vienmēr žestikulē - gan runājot, gan, klusējot, tiesa otrais gadās reti. Es jau to uztveru kā rakturīgu iezīmi Tev, ja tā var izteities, tā ka, manurpāt, vairs nav vērts satraukties.
Man patīk, pēc tā var pateikt Tu esi patiess vai ne.

Žestikulēšana klusējot norāda uz ko? Meliem manā galvā vai patiesību?

Manuprāt, Tu esi patiess, kad nežestikulē un sarunājoties neesi cilvēks-teātris.
Vismaz tāds iespaids man radās pēc Tomasa dzimšanas dienas.
Vai es kļūdos?

Es esmu cilvēks - teātris arī tad, kad runāju par kaut ko aizraujošu.
Nopietnās patiesības runāju bez žestiem.

Es jau nenosodu Tavu cilvēka- teātra dabu. Tā ir jauka, zināmās robežās, protams, kā jau visas lietas. Bet tomēr, tā, manuprāt, bieži norāda uz to, ka Tu neesi īsti patiess.

Fakts. Es esmu samākslots. Bet to arī no manis gaida, sooo... Un otrais punkts, TAS IR BEZDIEVĪGI JAUTRI.

Kurš tad no Tevis to gaida? Es pieņemu, ka es daudz vairāk novērtētu atklātību un patiesumu.

Bet tas tiesa - jautri tas ir. Jāatzīst gan, ka ne visu laiku un ne visur, bet kopumā ņemot, jā.

Paklausies, kur mēs parasti tiekamies? Skolas gaiteņos, kur valda TĀ DRAUSMĀ gaisotne. Sarunas vai nu par mācībām, vai par kaut ko BEZDIEVĪGI JĒLU. Nu, re. Šādā gaisotnē es nevaru nosvērties.
Vienīgais - es varu nebūt jēls. Un varu nerunāt par mācībām. Un varu būt cilvēks - teātris.

Nevari nosvērties? Uz ko? Uz nopietnību?

Nu nav jau tik traki. Jā, ir daudz sarunu par mācībām un daudz jēluma, bet patiesums, atklātība un, jā, arī jautrība no mums pašiem ļauj to nepamanīt.

Bet samākslots Tu esi arī mājās, cik nu man ir bijis tas gods pie Tevis paviesoties.

Esmu. Jo mani sāk mierināt, ja es kļūstu nopietns. Aha.

Mierināt? Es vienmēr esmu teikusi, ka daļa cilvēku ir muļķi, jo nespēj novērtēt to, kas patiesi ir, ko vērts, piemēram, patiesumu, kas diemžēl pamazām izzūd no cilvēku īpašību saraksta.

O, jā. No mana nopietni. Es pazaudēju lēnām patieso sevi. Precīzāk, iegūstu jaunu.
Sniedze mani mierina, kad NEesmu jautrs.

Droši vien mierina, jo viņa Tevi ir iepazinusi tādu - bezdievīgi jautru- un nesaprot kāpēc tāds neesi.

Bet Tev nav žēl, ka zaudē patieso sevi?

Ja jau mēs tā atklāti runājam, tad man ir sajūta, ka šajā ziņā diezgan labi Tevi saprotu, jo arī mans patiesais ''es'' bija pamatīgi padzisis kādu mirkli, pareizāk, pārklājies ar viskautko citu.
Ir labi, ja to laikā spēj apturēt vai ari pieņemt, jo mana atgriešanās pie sevis pašas nāca smagi - ar asarām un smagām sarunām.