Šodien sešas stundas ar kursabiedreni cīnījāmies ar mājasdarbu, kas jānodod pēc nedēļas apmēram. Tagad, kad atbraucu mājās, it kā būtu atkal jāķerās pie grāmatām, taču tā vietā izlēmu labāk atnākt uz šejieni. Sapratu, ka nevaru, nu, fiziski nevaru šeit rakstīt ik pārdienas, vai kaut reizi nedēļā, bet reizi trijās vai četrāš gan vajadzētu. VIspār es ceru, ka situācija mazliet mainīsies, jo šī ir pirmā nedēļa, kad vairs nav lekcijas sestdienā. Tā bija ļoti grūti, ar vienu vienīgu brīvdienu nedēļā, kura pēc idejas būtu jāpavada mācoties, bet to esmu stāstījusi visiem jau entās reizes, un nav tur ko žēloties.
Es tagad pamēģināšu atcerēties, kas noticis pa šo laiku, tāpēc visdrīzāk sākšu ar nesenāko, pārejot uz senākām lietām. Un kamēr rakstīšu to svaigo, atcerēšos pieminēšānas vērtu kaut ko veco.
Ir tā, ka pa izgājušo nedēļu man ir trīs kinda darba piedāvājumi - divas dažādas vietas un trešā principā tas pats, ko tagad daru, tikai citā uzņēmumā. Sak', pārvilina konkurentus un gatavu materiālu. Taču es esmu vairāk tādā kā proaktīvā darba meklēšanas fāzē, jo jaunu darbu domāju meklēt vēlāk, kad vairāk ar maģistru būs tikts galā, pavasarī, vasarā, kaut kad tad. Un ir tādas pamatotas bažas, ka tad, kad meklēšu jaunu vietiņu, šādas visādas lieliskas iespējas vairs nebūs. Lai gan, protams, gribētos ticēt O teiktajam, ka "ja darbs meklē tevi tagad, meklēs arī vēlāk". Tad redzēs. Patlaban jāsavāc vēl informācija par visiem darbiem, jo tagad neesmu gatava mainīt darbu vēl īsti.
Runjot par darbu un jauno departamentu, kurā esmu nepilnus divus mēnešus, es sapratu, ka man ir tāda, kā pašpietiekamība. T.i., es nemeklēju baigo draudzēšanos un kaut ko tādu. Es, protams, runājos ar saviem kolēģiem un iesaistos visādās muļķībās un sarunās, taču tajā pat laikā, piemēram, man nav problēmas aiziet vienai pusdienās. Es tāpat jūtos labi. Ja es būtu nākusi pavisam no malas, es pieļauju, ka justos savādāk, būtu bailīga. Līdz ar to, kopumā ņemot, man liekās, ka mana iejušanās jaunajā kolektīvā priekš īsā laikā ir diezgan ok ar pozitīvu nākotnes tendenci. Tā ir taisnība, ko ar Kārli piektdien runājām, ka komandas "kodols" parasti veidojas ap tiem, kas strādā komandā visilgāk. Tā arī šeit. Mana neliela priekšrocība ir tā, ka zināju vienu "kodolu" vēl pirms viņš sāka šeit strādāt.
Jā, vēl nedaudz par darbu. Piektdien tātad mums bija pasēdēšana pēc mēneša slēgšanas. Vispār visu nedēļu traki bija. Citi sēdēja līdz desmitiem vakarā, es savukārt divas dienas upurēju lekcijas un piekopu 11h darba dienu. Piektdien svinējām mēneša beigas un Jura (viens no tā iepriekš minētā "kodola") dzimšanas dienu. Bija arī visādi rajona cilvēki atnākuši. Jā. Diviem no rajona - D un G - pateicu, ka man patīk visa šitā rajona sabiedrība, bet man pietrūkst viņos tas, ka viņi reāli nedara neko citu, kā dzer un spēlē datorspēles. Pietrūkst kaut kas kultūrveidīgs, vai vienkārši tas, ka viņi darītu arī kaut ko citu.
Pēc visa šī laika varu teikt, ka G man patīk. Viņs tā nepievils un lai gan spēlē visādas tās spēles, viņš dara arī kaut ko citu. Braucām ar viņu uz Klang! pagājušo gadu, un LabuDabu šogad. Tāds smieklīgs un vienkāršs. Piektdien viņš man saka:

- Zini, ko? Ja tā pavisam godīgi, tad tu izskaties pēc nūģa.
- Nu, jo es arī esmu nūģis.
- Tev līdz nūģim ir tik tālu, kā es pat nezinu, kam.
- Haha, ok. Sīkāk, lūdzu. Kāpēc?
- Kad aizbraucām uz Klang... Pirmkārt, nūģi nebrauktu uz Klang. Otrākrt, tu daudz nedomājot dzēri kandžu ar rokeriem - tā easy un bez problēmām - un ēdi desas no rīta ar rupjmaizi. Džeki, jā, vēl ok, bet reti kura meitene tā darītu. Ah, un tad vēl tā mošošana. Tu jau neredzēji, es gan, divus čaļus izslēdzi. Bet tagad tu tāda pilnīgi citādāka, mierīga.
- (O piebilde) Tāpēc, ka viņa izdara to, kas ir jāizdara, un tad tikai dara visu pārējo.
- Jā, O ir taisnība pēc idejas. Ir tā marvellous, kas ir skolas laikā, apzinīga utt, un tad ir vasaras marvellous, kas ir gandrīz vai yes man.
- Jā, un tad vēl tā LabaDaba! Hektors! (..)

Pēc brītiņa pienāca Juris un teica, ka es nevaru iedomāties, cik viņam grūti ir strādāt, kad es esmu vienā komandā. Prasīju, wtf, kāpēc? Bet Juris nevarēja vairs sakarīgi izklāstīt savu domu tajā momentā un viņam piebalsoja G, ka, nu, tāpēc, ka es tāda pievilcīga un grūti strādāt tad. Es vienkārši tajā mirklī izvēlējos to nedzirdēt un novirzīju tematu, lai gan pati nevarēju beigt domāt, vai viņi ākstās, vai arī tur ir kaut kāda patiesība arī apakšā. Juris jau vienreiz darbā teica, ka mani bērnībā neapcēla (lai gan biju frīks ar vairākiem lieliskiem apcelšanas iemesliem), jo varb·ūt bīju pietiekoši piemīlīga? Tad es smējos, un teicu, nē. :D Jo es biju frīks. Lai gan man tagad patīk tas rūtainos kombinezons, kas man bildēs. Tāds hipseris - kombinezonā un kedās.

Kad O bija dzimšanas diena, aizgājām divatā uz Pasēdēt pēc siera kūkas un Valmiermuižas, un parunāties. Es atceros, ka tajā dienā mums nevisai labi gāja. Kaut kā bijām uz dažādiem vilņiem un kopīgo nevarējām ilgi noķert. Tovakar es uzzināju, ka viņam ir draugi, kuri uzskata, ka es neesmu O piemērota, ka esmu kā... mēbele. To, lūk, bija interesanti uzzināt. Prasīju, ko O par to saka un domā? Teica, ka viņam neinteresējot, kas viņiem šķiet, un es tāpat esmu viņam pati labākā. :) Skaisti. Lika man padomāt.

Minēju, ka ar O pēdējā laikā neiet viegli. Kaut kādas emocionālās šūpoles. Vienu dienu ir labi, piemēram, šodien. Tiešām ir jauki viss - bijām padzert garšīgas tējas un paēst labus saldos, un nekas nekaitina, netraucē un burvīgi. Arī burvīgi, jo man uzdāvināja auskarus. :D Bet divas dienas iepriekš es palūdzu viņam mani samīļot, un kad laida vaļā, es nelaidu viņu un teicu - vēl! Negribēju vairs nekad, nekad, nekad mūžā kustēties. Un kaut kad tajā brīdī es salūzu un acu kaktiņi kļuva mikli, bet es īsti nezinu, par ko. Laikam, jo pārgurums un jo nav laiks ne sev, ne viņam , un tā jau mana vaina; tāpēc, ka kaut kas nav tā, kā gribētos, un palielam jau tu īsti nevari mainīt cilvēku un citas lietas; tāpēc, ka gribu, lai viņš saņēmās, un gribu gultu, kas nečīkst un istabu ar durvīm un bez vecākiem. Bet visam pāri - es gribēju, lai mani samīļo. Gājām jau gulēt, un O redzēja izmaiņas manā noskaņojumā un sejas vaibstos (vispār nedaudz apbrīnoju, ka viņš tik labi to var nolasīt), un prasīja, vai man viss labi, jo man satraukums sejā jūtams. Protams, ka man viss labi, jo tā nebija saruna priekš četriem rītā pēc ballēšanās, un apzinos, ka manī runāja nespēks.


Kas man vēl stāstāms? Ā, bija taču arī salidojums skolai lielais, kur satiku dažus neredzētus biedrus, Cīņubiedrs no bakalaura studijām veica atmiņu tēlojumu, kur ar A atnāk pirms konsultācijas mācīties pierādījumus ar virtuļiem un "Beloff" mazo, un stāstam viņam, ka šitā ir jādara, jo tad pēkšņi visus pierādījumus saprotot. Viņš toreiz esot nokārtojis to parādu pēc mūsu metodes.
Vispār pēc salidojuma jau pec 15 divos gulēju un neko nedzirdēju, kas apkārt. Divos naktī, nevis pa dienu. Tajā dienā gan grieza pulksteņus tieši.

Šovakar klausos hipsterīgos The XX un domāju par to, cik ļoti man gribās, lai VISS ir beidzies. VISS (šoreiz) = mācības.
Vēl es pirms kāda brīža sapratu un sāku pieņemt, ka manī mīt kaut kas hipsterīgs, kas ik pa brīdim cenšas lauzties ārā.

Vīrietis šodien uzdāvināja auskariņus - tāpat vien. Teica, ka gribēs mani reizi mēnesī ar kaut ko iepriecināt. Un šeit nav nozīmes nekāda izmēra swarovski. Rakstot šo pēdējo teikumu manī pamodās, nē, nepadomās, tikai sakustējās tā sajūta, kāda ir tad, kad es to rakstu. ĻOTI pietrūka, jo ĻOTI sen šīs sajūtas guļ.

Es nezinu, vai es to jau teicu, vai tomēr nē, bet kaut kad septembrī O iedeva noklausīties viņa taisīto dziesmu, nē, drīzāk skaņdarbu. Un man patika. Likās laba un tāda, ko noklausītos vēlreiz.
Ai. Es visu dienu domāju, ko sarakstīšu cibā iekšā. To un šito, un tad vēl arī to. Bet kad esmu tikusi līdz čibai, tad viss ir apnicis, ārkārtīgi sāp galva, un apstājos pēc pirmā teikuma. Varbūt rīt. Tad būs labāk.
Pagājušo svētdienu bijām aizbraukuši uz Valmieru - uz teātri. Mums radās tāda doma, ka varētu pabraukāties pa visādiem Latvijas teātriem. Valmieras teātris tāds maaaziņš salīdzinājumā ar Rīgu, ar savu šarmu. Bijām uz "Vienādas asinis", kurā, kā izrādās, spēlē J.Jarāns. Tas pats J.Jarāns, kurš redzēts lētos humoršovos un perversos jokos. Bet. Pirmo reizi redzēju viņu šādā gaismā, kur viņš kaut ko dara "normālu", teātri "dara". Mans priekšstats neeeedaudz uzlabojās par viņu. Kopumā ņemot, bija šadas tādas smieklīgas vietas, kur grūti saprast, vai tas bija speciāli paredzēts vai nejauši sanācis. Bet noteikti kādreiz brauksim vēl.
Pirmdien bija dzimšanas diena jāsvin. Parūpējos, lai man nebūtu uz lekcijām aiziet. Šoreiz tā ļoti mierīgi un intīmi aizvadījām viņa svētkus iekš "Pasēdēt". Parunājāmies, izrunājāmies ilgi krātās lietas, un šķiet, ka līdz ar to, tāds maziņš akmenītis novēlās un palika dzīvot vieglāk.
Labi. Galva joprojām sāp, jāskrien gulēt. Lai satriecoša nedēļa - Jums un man!

Nav spēka. Varbūt rīt.

Piektdien, lai arī tas nebija pats lieliskākais pasākums, es laikam sajutos piederīga rajonam. Ne par visiem 100%, bet tuvāk kā jebkad. Varbūt tas tieši tāpēc, ka sākumā uz to sālsmaizi aizgāju bez O (viņš pievienojās vēlāk), un man tik un tā bija pietiekoši komfortabli, līdz sagaidīju viņu. Tad kāda cita meitene, viena no tām +3 personām, prasīja, vai vienmēr tās rajona balles ir šādas, atbildēju, ka nezinu, vai es esmu rajons, bet apmēram, jā. Viņa teica, ka viņai liekoties, ka es esmu diezgan rajons.
Šodien domāju par to, un, liekās, jā, es esmu diezgan rajons. Gadiņš, :) Es varu atļauties arī nebūt labā un jaukā noskaņojumā, un tāpat viss būs kārtībā.

Es, marvellous, divas nedēļas neko nerakstīju, jo... tā vienkārši sanāca. Taču tagad pacentīšos samest visas lietas, kuras gribēju šeit samest.
Izmantojusi savas vecās eļļas krāsas, protams, es neesmu. Toties pasvinējām mammai vārda dienu, saņēmu jaunās brilles, nenobastoju nevienu lekciju divās nedēļās (turklāt aizgāju arī uz sestdienas lekcijām). Vispār tā ir liela nejēdzība, ka pilna laika klātienei ieliek lekcijas darba dienās + sestdienā. Gribējām rakstīt papīru, lai pārskata lekciju izkārtojumu, bet tad sapratām, ka neviens neko tāpat nedarīs, jo lekcija salikta kopa ar grupu, kas nāk tikai piektdienās un sestdienās. No tā izriet, ka ir palikusi tikai viena brīva diena nedēļā.
Pirmais septembris un mācību sāpju ārstēšana ar kursu aizejot uz Omas briljantiem pa vienam "aliņam" jeb manā gadījumā - long island. Ai, nu, viņiem tur bija laimīgā stunda un ar kurabiedru paņēmām uz diviem. Biju viņam 5 EUR parādā no seniem laikiem.
Kino pagalms uz jumta arī check, un Baltās naktis vispār baigā kaka. Teju interesantākais, ko redzējām, pa ceļam ejot pakaļ sušī uz Andrejsalas pusi, bija vecmeitas, kuras dedzināja gaisa laternas. Kā jau sievietes, pāris laternas tika nodedzinātas, tikmēr citai tā gruzdošā laterna ieķērusies papēdī un spārda nost to ķesku. Vārdu sakot, tur savācās skatītāju pulks ar fotoaparātiem un turisti pat applaudēja pēc veiksmīgas laternu palaišanas gaisā. Ar tiem sušī pēc tam braucām pie manis mājās un garšīgi saēdāmies, skatoties filmu "The Kings of Summer". Man patika filma. Man jau vispār ļoti patīk tas Sundance filmas.
Transfers uz jauno nodaļu beidzot, beidzot arī notiks. Ir skumji un priecīgi reizē. Skumji, jo ne jau cilvēku dēļ es pametu iepriekšējo komandu. Savukārt priecīgi, jo tas ir gandrīz vai jauns sākums, jauni pienākumi, jaunas lietas, kas neļaus iesūnot. Jaunajā komandā pazīstu vismaz četrus cilvēkus, tā kā nebūs tik bailīgi. Bailīgi būs ja nu vienīgi strādāt patstāvīgi un mācīties visu no dokumentācijas, jo jaunais tīmlīderis K ņem atvaļinājumu uz kādam dienām, gaidāmā ģimenes pieauguma dēļ. Bet, nu, apgruņojos ar - bring it on! - noskaņojumu. Komanda man uz atvadām uzdāvināja matemātiskās spēles un ļooti foršu "apsveikuma kartiņu".
Saņēmām augustā veiktos pasūtījumus caur darbu. Sportland varējām izvēlēties kādas preces un atsevišķiem brendiem mums deva -50% atlaidi. Tā kā mīnus 50% ir jau diezgan laba cena, tad es iegādājos savus pirmos firmas apavus ever.


Taču šo piektdien bijām uz sālsmaizi, kur bija viss rajons.  Tik pilns sastāvs šim rajonam pēdējo reizi tika manīts vien kāzās maija beigās. Bija ok. Es tikai piktojos uz O, jo viņš teica, ka neies uz plēnumu, bet tomēr aizgāja, un kad pēc lekcijām zvanīju, tad bija vēl tur, un vispār kādu stundu nāca no tā darba uz sālsmaizi. Plus ar viņiem (O un Juri) atnāca vēl +3 ekstra cilvēki, kuri pilnīgi ne pa ķeksim ir ar to rajonu un sālsmaizes nama māti. Ok, nama māte atļāva ņemt tos +3. Nu, jā, ja tā padomā, tad tas ir pilnīgs sūds, par ko es pukojos. Laikam iedūra tas, ka kamēr es mācos, viņš tusējās apkārt, kā arī tas, ka viņš gluži nedarīja tā, kā bija domāts iepriekš. Plānu maiņa, zinu. Tāpat jau pēc tam atlaida mans piktums pret viņu, taču tajā vakarā jokus īpaši nesapratu. Dziļums bakstīja un kaitināja mani, līdz reāli dunkāju pretī, sakot, ka šodien es vairs neesmu jauka, uz ko viņs atbildēja, ka to viņš redzot, jā.
Ejot mājās, O man stāstīja, ka sakasījies ar Mārtiņu un Raiti. Nu, ne gluži sakasījies, bet kaut kas tur nav. Stāstīja, ka Mārtiņš ilgu laiku bijis viens no labākajiem draugiem, taču tagad no tā palicis vairs pilnīgi nekas. O vaino skaipu. Viņiem (tiem rajona čaļiem) ir tāds liels čats, kur viņi nonstop runājās, un arī spēlē datorspēles kopā. O esot principā pirmais aizgājis, t.i., pārstājis runāt tajā čatā, jo viņam izbesīja tā skaipa dzīve, jo ārpus tās nekas vairs nebija. Runājās skaipā un nesatiekās dzīvē. Tad, kad O man šito stāstīja, es nesapratu, ko viņš domā, sakot "pie visa vainīgs skaips", šī papildus informācija man bija pašai jāizvelk no viņa ārā. Nav jau tā, ka tikai skaips būtu vainīgs (bet es piekrītu tam, ka sava vaina tur ir), iet taču gadi un mainās arī uzskati, intereses un viss pārējais. "Sakasījušies" esot apmēram par šito pašu, jo čaļi apmēram pēc tam braucot virsū, ko viņš pametis viņus, nodevis, utt.. Es priecājos, ka manējais tikai retu reizi uzspēlē tās datorspēles, taču es nojaušu arī viņa sajūtas tagad. Kaut kad pavasarī sēdējām abi ar Mārtiņu un viņa meiteni un runājām, ka vajadzētu kādu vakaru savākties pie viņiem uz galda spēļu vakaru. Domāju šo ideju pacelt gaisā. Varbūt tas ko palīdzēs.
Sestdien uz skolu abi ar O gājām. Viņam, protams, bija dieeeezgan sūdīgi, un teicu, ka šodien viņu nežēlošu īpaši, jo pats pie tā vainīgs. Bet bija ok. Galvenais, ka aizgāja uz skolu.
Tagad dzīvojos pa brāļa istabu, un lai kā negribētos - sāku pierast un iedzīvoties te. Te ir vairāk vietas, pat neraugoties uz to, ka visas manas mantas no manas istabas ir pārnestas uz šejieni. Lai vai kā, zinu, to, ka tad, kad pārvākšos atpakaļ uz savu istabu, es to darīšu noteikti ar mazāk mantām, kā tagad. Drēbju skapim arī vajadzētu vienreiz skarbi iziet cauri. Tētis jau pat sāk par mani smieties. Vakardien vecāki pateica, ka viņi, kad saka dzīvot kopā, viņiem abiem kopā bija mazāk drēbes, kā man tagad. Es, protams, to norakstīju uz laika īpatnībām - tad bija nauda, bet nebija, ko pirkt. :D Jā, un tagad es domāju, ka varētu sakrāt normālai gultai. Tas varētu būt labs ieguldījums.
Jā, un skolā jau ir deadline nolikti, un viens patiesībā ir ļoti drīz - šo otrdien jāprezentē. Man, protams, nav itin nekas. Ir otrais kurss, un visiem negribās neko darīt, un lietas tiek atliktas uz vēlāku laiku. Nezinu gan, vai citi atliek tikpat daudz, kā es. Man šķiet, ka tomēr ne. Bet ko darīt. Labāk būt mazai zivtiņai ezerā starp lielajām.
Mums drīz būs gads, tāpēc nopirku biļetes uz Grenholma metodi iekš JRT oktobrī. Būs forši. O par to vēl neko nezina. :) Taču mani vecāki šonedēļ brauks uz Zviedriju, un tāpēc man būs jābūt mājās, nekāda palikšana Rīgā. Aicināšu O ciemos pie manis.

Esmu tik ļoti nogurusi no pēdējās brīvās nedēļas - gribēju paspēt izdarīt visu, ko nebiju paspējusi līdz šim. Taču joprojām ir daļa lietas, kuras tika pārbīdītas uz nenoteiktu laiku.
Taču satiku Aneti, iztīrīju istabu un rīt domājams pārvācos uz brāļa istabu, pasūtīju jaunas brilles, ir jaunās tapetes nopirktas, aiznesu ģitāru uz apkopi, un bijām šodien sēņot uz O laukiem pie viņa vectētiņa un vecmāmiņas. Vecmāmiņa ir tāda valdonīga sieviete, gaužām vienkārša un tieša, kas vectētiņu nosauca par pirdienu, taču skārienjūtīgajam telefonam veltīja epitetu, ka "tad jau labāk [kā parasto], es to ar pirkstu pa dirsu braukājamo ņemu". Tajā mirklī tomēr laikam nedaudz sakaunējās no manis, jo esmu svešs cilvēks un tā kā atvainojās par tiešo valodu. :D Pēc sēņošanas bija tāda sajūta, ka vecmāmiņa domā, ka esmu pilnīga rīdziniece, kas pirmo reizi sēņo. Smieklīgi tas viss bija.
Bet nu jā, tagad ļoti jūtami velk uz miegu - izstaigājušies esam brangi.
Rītdien TL atpakaļ no atvaļinājuma, un mani interesējošais jautājums varētu tikt pavirzīts uz priekšu. :)

Brīvdienās bijām darba pasākumā, ko saucam par summer event. Pirmā dienas daļa tika viscaur veltīta bērnu namu bērniem, Bija jābūt viņiem riktīgi daudz - ap 180, taču man šķiet, ka bija daudz mazāk. Dažāda vecuma bērniņi bija. Gan bravurīgi pusaudži, gan arī pavisam mazi knibulīši, kas neprot runāt vēl. Tika vadīti visādi workshopi, dota cukurvate, popkorns, piepūšamās atrakcijas un citas lietas. Savukārt otrā daļa bija mūsu daļa - bez bērniem, viesu namā un līdz last man standing. Šis bija pirmais pasākums, kurā nebija vadības uzrunas garas utt.. Sākumā viņi negribēja runāt, jo gribēja mūs pabarot, citādāk tāpat neklausītos neviens. Taču pēc ēšanas runas nebija vairs aktuālas, līdz ar to izpalika pavisam.
Klīst baumas, ka mēs abi esam foršākais darba pāris. To es nebiju dzirdējusi.
Tāpat arī nezināju, ka O izbesīja mana tiešā darba kolēģe E. Viņa ir tāda, kā... Es pat nezinu. Viņi abi visu laiku apmainās savām piezīmēm, un es biju diiiiezgan pārliecināta, ka viņi abi ākstās. Tāds savdabīgs humors un kropļota komunikācija izvēršās, jo kā izrādās, tad manējam vakardien tas apnika. Apnika censties visu laiku pateikt kaut ko labu, bet pretī saņemt kārtējo negāciju. Es viņu saprotu. Es Tevi saprotu. Bet es zinu arī to, ka E vienkārši tāda ir, un ir jācenšās to pieņemt. Tas savukārt mani nostāda tāda dīvainā situācijā, taču labā ziņa ir tāda, ka E salīdzinoši drīz plāno iet prom no darba. Savukārt es - mainīt departamentu. Pēc šī pasākuma šķiet pilnīgi visi zina šo jaunumu. Jo vismaz divi cilvēki no manas jaunās komandas atklāti, stāvot palielākā bariņā, paprasīja, kad iešu pie viņiem. Teicu, ka nu, vispārībā es neesmu to teikusi nevienam vēl, pat ne savai komandai. Tad pienāca klāt vēl viens puisis no tās komandas - Normunds - , un teica, ka O jau ir ļoti priecīgs, ka mainu departamentus. Prasīju - kāpēc? Tāpēc, ka tad būšu tuvāk viņam, un O gan jau nāks tagad vairāk tusēt pie mūsu gala. Parunāju arī ar savu jauno TL, un pateicu, visu, kā ir. Ir patīkami dzirdēt, ka viņi tiešām grib mani redzēt savā komandā. Satrinkdķināju arī ar savu dāņu bosu! Tikai 1.5 gadus gaidīju. Trešdiena brauc projām. Vispār runājos ar viņu un izsūdzēju visas savas bēdas, un mazliet kauns tagad. Nu, ne kauns, bet... iedomājos, ka viņam tas viss noteikti galīgi neinteresēja. :D Bet nekas.
Bet bija jauka otrā daļa. Cilvēki tikai ēda/dzēra, kā nepaēduši kucēni. Ziniet kā, par brīvu viss tomēr.
J kaut kur pazuda. Atnāca atpakaļ apakšbiksēs, no kaut kāda grāvja izlīdis, smirdīgs pēc dūņām un notašķījies ar dubļiem. Pēc tam iegāja svešā numuriņā un apgūlās blakus kādai meitenei. Tāāāā stibījām viņu! Tā kā J nevarējām atrast viņa apavus, sapratām, ka jābrauc ar taksti. Tur šoferītis riktīgi normāls pagadījās, un viņš uzlika diezgan skaļi AC/DC, sakot, nu, lai jūs tur pamostaties. Tas riktīgi forši. Piecos no rīta braukt pa tukšiem ceļiem AC/DC pavadījumā. Nu, ko, pus sešos izlaidām J ārā pie mājām - zeķēs, peldšortos un mētelī. No šī visa, tikai mētelis bija viņa. Pārējiem gāja mierīgāk. Ar O draugiem nekad nebūs garlaicīgi.

Piektdien plenums darbā bija tāds, kā vēl nekad. Abi mājās bijām ap kādiem pus diviem, viscaur salijuši, taču visādi citādi diezgan labā prātā. Es gribēju salīt, jo salīšana ir mūsu lieta, un šovasar tas bija manā to do listē. Es nezināju, ka tonakt līs tik nopietni. Bez nožēlas.
Pati plenuma neformālā daļa ieielga vēl līdz pat pusnaktij. Īstenībā tā ir sava veida saliedēšanās, jo šorīt darbā tas mums labs un jautrs sarunu temats. Piektdien parunāju ar čali, kurš pirms diviem gadiem manā pirmajā lielajā pasākumā aizsūtīja mani ellē. Viņš teica, ka, ja viņš tā ir teicis, tas patiesībā nozīmējot tikai labu, jo elle nav nemaz tik slikta vieta, kur sūtīt. Kad atskatos uz visu vakaru, gāja diezgan smieklīgi mums visiem.
Es zinu to, ka O pateicu teikumu, kuru es nemaz nedomāju tā, taču šķiet, ka tas netika dzirdēts vai ņemts pie sirds, un par to man ir patiešām prieks. Centīšos laboties.
Svētdien, ejot satikties ar savējo, garām pagāja brāļa draugs ar draudzeni, un es biju pārsteigta par to, ka viņš mani sveicināja un atskatījās. Sveicināja pirmais. Atceros pirms daaaaaudziem gadiem atbrauca pie mums uz lauka un "slīcināja" mani. Pagājuši gadi. Viss mainās. Taču šodien, man salijušai ejot uz vilcienu, kāds neatlaidīgi sauca "Marvellous, Marvellous! Marvellous!". Jap, jap, K tas bija. Gadi.
Taču šodien es saņēmu pašdarinātu dāvanu no sava vīriņa, un viņš pats ir tik priecīgs un sajūsmināts, ka teica, ka nopirks no manis to gleznu.

Šovakar radās ļoti liela vēlme dzīvot ar tevi kopā. Būt pašiem pie kaut kā sava. Varbūt pie vainas tas, ka nāk lietainais laiks virsū, vai varbūt tas, satiku Viku un viņa daudz stāstīja par dzīvokļlietām. Bet varbūt es vienkārši augu un morāli aprodu ar šo domu soli pa solītim.

Ir TIK daudz kas noticis, un kad es paskatījos, ka iepriekšējo reizi šeit rakstīju pirms mēneša, man palika mazliet kauns. Gribēju jau teikt, ka, ai, ierakstīšu šeit kaut ko rīt vai vēl citu dienu, bet zinu, ka tas visdrīzāk paliks neizdarīts.

Ar tiem mohito, kas iepriekšējā bildē, es pateicu sev, ka tā var kļūt pa alkoholiķi, ja katru dienu "gribās sevi palutināt", tāpēc piebremzēju. Patiesībā piebremzēju tik ļoti, ka vairs nav sanācis taisīt kokteiļus. Bet nav sanācis galvenokārt tāpēc, ka nav piparmētras. Nekur viņas nav.
Tad kaut kad pa vidam manējam vēl bija vārda diena, kur pēc darba tāds bariņš aizgājām uz Šveiku pa aliņam, un tad manējais kaut kur tālāk aizgāja, bet es uz mājām braucu. Atceros, ka tad ko pie sevis puksēju, "kas tas par sūdu, kā nu var, es tā savā vārda dienā viņam nedarītu", bet tagad tas viss liekās tik nenormāli mazsvarīgs, aizmirsts un nieks. Laikam jo ir bijuši lielāki sūdi, un šitie aizmirsušies. :D
Satiku arī pa ilgiem laikiem A, un tagad kaut kad augustā vajag vēl, kā runājām, ar pifcīti un parku.
Tad es vēl biju uz ģitārstundām. CIK neveikla un neattapīga es jutos. :D Bet ir ok, man gribās vēl. Es tagad šitās divas nedēļas vispār neesmu pieskārusies stīgām, gribēju šovakar. Bet tad palika kauns, ka mēnesi marvellous ir tukšs. Tā nav skaisti. Kāds varbūt gaida, un - nekā.
Biju arī Laimas muzejā dzimšanas dienas ietvaros. Man tur patika. Tikai karstu šokolādi dzert +27 grādos gan nebija vairs tik forši. Taču tāds interaktīvs muzejs viņš ir.
Divas reizes biju jūrā. Gribēju pirms atvaļinājuma dabūt savai miesai kādu toni, kas nedaudz atšķirās no papīra lapas. Sanāca. Bet nu, otrajā reize, kad braucu, man atkal uz muguras iedega kvadrāts. Es nezinu. Varu gulēt kā gribu, tāpat nekas normāls nesanāk. Varbūt tomēr tā ir kāda alerģija no saules, arī nav izslēgts.
Mums nebija kašķis. Mēs sen neesam kašķējušies. Beet tagad bija izveidojusies situācija, kuru pārdzīvojām mēs abi. Es biju riktīgi nikna. :D Iemeslus es negribu baigi iztirzāt. Tā nu pie vienām sāpēm es pateicu viņam visu, no kā man ir bail un kas man nepatīk. Vismaz pagaidām, kamēr tā saruna vēl ir svaigā atmiņā, izskatās, ka vajadzīgie secinājumi ir izdarīti un viss notiek, par ko man ir liels prieks. Tiešām prieks un pārsteigums arī savā veidā.
Taču tagad - uh - mēs bijām uz apmēram nedēļu Spānijā baudīt atvaļinājumu un kultūru. Cilvēki tagad tikai prasa, kāpēc es tik balta (darbā kolēģi taisot totalizatoru, vai es būšu nodegusi jeb tomēr nē). Bet nu, nebraucu jau gulēt tur smiltīs. Un mēs nekasījāmies tur. Ne reizi. Mani brīdināja, ka nez kā būs, nedēļu nodzīvoties kopā pirmo reizi, bet bija ļoti ok.
Pēc Spānijas uzreiz kravājām somas uz LabuDabu. Šoreiz mums bija trešais braucējs arī, turklāt ar auto. Bankomāts apēda karti un atstāja mani bomzī uz tuvākajām dienām, līdz uztaisīs vietā jaunu. Toties otrās dienas vakarā svešs čalis pienāca klāt un teica, lai manējais sargājot mani, lai tik skaistu nepalaiž prom. Tas ir tāds drunk talk no svešiem cilvēkiem turklāt, taču tāpat kaut kādā veidā ir patīkami to dzirdēt. :D
Ak jā, vēl man bija vesela epopeja ar Latvijas Pastu - ļoooooti ilgu laiku nevarēju dabūt savu sūtījumu, jo pasts a) nestrādā brīvdienās; b)divas dienas nedēļā strādā tikai līdz septiņiem; c) piegāde uz mājām neder, jo tad pašam ir jābūt mājās; d) citi arī nevar izņemt sīkpaku.
Un vēl arī ar skolotāju bijām Eglē dzert un pārējām meitenēm. Skolotāja tieši bija bijusi Barselonā un stāstīja, kā viņu apbūra Gaudi celtnes.
Bet tagad man riktīgi gribētos paņemt ģitāru rokās un kādu vingrinājumu izspēlēt, taču tajā pašā laikā ar šāusmām skatos pulkstenī un domāju par rītdienu, jo rīt ir atpakaļ darbā - paroles neatrceros un strādāt negribās.

UN pirms pāris dienām es izlasīju, ka Kino Pagalms tūliņ būs vaļā!

Pirmdien pēc darba braucām uz Alfu pa veikaliem staigāt. Izstaigājot VISU Alfu es beigas attapos tikai ar nopirktu vienu krekliņu (toties foršu un smieklīgu), kamēr manējama bija jaunas botas, krekls, zeķes un kaut kas vēl. Pēc tam mājās braucot aizgājām uz suši Yakuza, kas uz Ģertrūdes ielas. Nebijām tur vēl bijuši un manējais uzaicināja mani uz randiņu (lasīt: bija algas diena), un man tur patika. Tā vairāk tāda pus-restorānīga vieta, kur sākumā atnest sarullētu karstu dvieli, kur notīrīt rokas. Es domāju, ka mēs tur atgriezīsimies vēlreiz. Viens no sarunu tematiem tika nejauši paķerts jautājums - "Eu, kad tu precēsies?" Lieta tāda, ka tajās kāzās, kurās bijām, tur ļoti daudzi teica, ka, nu, "jūs nākamie". To teica man. Savukārt viņam, t,i., manējam daudzi esot prasījuši tieši, kad precēsies. Viņš stāstīja, ka esot atbildējis - kad marvellous sagribēs. T.i., viņš nezināja, vai es esmu no tām meitenēm, kuras grib precēties. Tagad zina. :D Mhm, prasīja tālāk, kādas kāzas es gribētu un tā. Es viņam teicu, ka varēšu savus marvellous ierakstus par viņu apkopotus uzdāvināt kā kāzu dāvanu. Man liekās, tā būtu jauka dāvana.
Otrdien es laikam atvedu uz mājām visiem kebabus. Tas ir vēl viens punkts no mana saraksta "Ko es darīšu, kad beigsies skola". Tētim ļoooooti garšoja, mammai arī. Vecmāmiņai ir diēta, tāpēc laida garām šos priekus. Otrdien man beidzās sesija.
Trešdien es sabēdājos par to, ka manējam jau ir samenedžēti (tāda sajūta) visi darba dienu vakari, un sapratu, ka man arī kaut kas jādara lietas labā. Tas galīīīgi nav slikti, ka viņam ir, ko darīt, un ir lietas, pasākumi, cilvēki, ko satikt un redzēt. Es sapratu to, ka manas ieceres nesakrita ar realitāti. Man likās apmēram tā, ka nu, man tagad ir beigusies skola, man ir laiks, ko dot viņam, tagad mēs kaut katru vakaru varēsim kopā kaut ko padarīt. Taču skolas laiks šķiet ir bijis ļoti ilgs. Tik ilgs, ka viņš ir pieradis pie tā, ka es darba dienās neesmu pieejama, un tāpēc pats ir pieradis atrast sev izklaides un veidus, kā aizpildīt vakarus. Nu, tā es izsecināju. Bet nekas, es tāpat uzbāzīšos. :)
Tapēc ceturtdien es sarunāju satikties ar Viku, aizgājām uz Pasēdēt. Ah, kā man patīk tā vieta! Es pirmo reizi tur paņēmu kaut ko no ēdamā, ne tikai Valmiermuižu vai Bla bla bla. Izvēlējos siera kūku, kuru man atnesa TIK skaisti noformētu, ka es visu nākamo dienu par to runāju. Ļoti patika.
Piektdien ar manējo aizgājām uz Transformeriem 4, un tās bija ļoti ilgas stundas, un man ir grūti tik ilgi nosēdēt tāpēc rosījos un knosījos. Pēc tam pie viņa mājās sākām skatīties How to Train Your Dragon, bet es viņam teicu, ka tā nav laba doma, jo nākamo 7min laikā es atslēgšos. Tā arī bija,
Noskatījāmies setdienas rītā. Ai, bet setdiena bija skaista diena. Diena, kad nekur nesteidzies un lutini sevi, un tevi lutina. Pastaigājāmies pa pilsētu, nedaudz patērējām naudu. Nopirku grāmatu - prozas lasījumu izlasi - un aveņkrāsas krekliņu. Tādā laiskā gaitā ritēja visa diena un vakarpusē aizgājām atkal uz Pasēdēt, kur man nopirka... siera kūku! Saprotiet, es kā bērns par to priecājos!
Taču šodien, svētdien, mamma no lauka atnesa piparmētras, es gāju uz veikalu pēc laima un spraita un bija laiks manam vēl vienam punktam no saraksta - mohito! Tētim, mammai atkal ļoti labi garšoja tas, ko esmu sameistarojusi. Eksperimentēju, meklējot pareizo cukura/laima attiecību. Lieku bildi, lai citiem arī sagribās.



Tāpat es sabēdājos, ka kaķenīti A varēšu satikt ātrākais pēc 13. jūlija, taču tajā pat laikā man tāpat ir prieks kā par manējo, ka tev ir, ko darīt, un tev ir interesanti, ka tu ej un meklē, un, ka tev, vārdu sakot, ir piepildīta ikdiena un dzīvošana. Labāk ir, kad cilvēki nesatiekās tāpēc, ka viņiem nav laiks, nevis kad tas nav.

Mazāk kā mēneša laikā kāzas un bēres vienā un tajā pašā cilvēku kompānija. Tāds emocionālais rollercoaster ir pēdējais mēnesis. Ir ļoti neaprakstāmas un dīvainas izjūtas, kad nelaime notiek brīdī, kad starpā ir bijuši un vēl gaidāmi iepriekš plānoti prieki. Tāds traģisks stāsts.
Līgo un Jāņos mums abiem bija jāstrādā, līdz ar to svētkus pavadījām mierīgi un svinēsim tos mazliet vēlāk. Uzreiz pēc Jāņiem bija ilgi gaidītais Kings of Leon, ar kuru es biju biju vēlējusies iezīmēt burvīgu vasaras sākumu. Neieslīgstot detaļās, tā arī bija - koncertu var uzskatīt par pacelšanās skrejceliņu vasarai. Iesildītāji - The Horrors - galīgi nepatika. Viņi tādi emo likās un bez emocijām tur darījās pa skatuvi, un likās, ka nav pareiza skaņošana bijusi, jo visas tās elektriskās ģitāras neiedomājami griezās ausīs. Baidījos, kas tad būs ar pašiem KOL. Bet KOL bija lieliski. Tāds mierīgs koncerts, ar noskaņu. Tika iekļauti tādas zināmas dziesmas kā "Use Somebody", "Radioactive", "Supersoaker", "Closer", "Back Down South", "Pyro". Un kā pēdējā, klausītāju izlūgta, protams, "Sex on Fire". Patika. Vienīgi alus, sidrs gan nesamērīgi dārgs, taču nospļāvos par to, vai tad neesmu pelnījusi? Mājās no Mežaparka gājām kājām, tikām līdz Hospitāļu ielai un tad iekāpām tramvajā, kurā nu jau varēja pat tikt iekšā.
Visas naktis līdz piektdienai (ieskaitot) pavadīju neapskaužamā ~21h darba dienas režīmā, kad gāju gulēt pēc sešiem, bet modos īsi pēc septiņiem rītā, atlikušo laiku bliežot augšā divus take-home eksāmenus/mājasdarbus. Darbā jau smējās, ka visi nevar būt kā marvellous, kurai nekad nenāk miegs. Bet piektdien bija darba pasākums uz kuģīša Daugavā. Bija forši. Mūs izlaida pie paša televizijas torņa, sadalīja komandās un tā apmēram stundu skraidījām pildot dažādus uzdevumus. Gandrīz 2 gadu laikā nevienā darba pasākumā nebiju neko vinnējusi, taču šoreiz mēs uzvarējām! Un komandas biedri pēc tam nāca klāt un teica, ka uzvara ir manis dēļ. Tāda forša sajūta, ka mani uzskata par varoni. :D Lieta tāda, ka tur viens no uzdevuma posmiem bija slackline, uz kura bija jānostāv vismaz 10 sekundes. Nu. Un es nostāvēju mazliet ilgāk.
5. martā rakstīju, ka brīvlaiks, "tā ir mana "apsolītā zeme", ar piena upēm un ķīseļu krastiem.", 9.aprīlī rakstīju, ka "brīvlaiku gaidu kā svēto govi". Maijā man viss bija nobesījis un likās, ka esmu garlaicīga un rutīnas pārņemta, nolaidusies utt. Taču nu mana svētā govs, apsolītā zeme beidzot ir ieradusies! Un pirmajā dienā sāku pildīt savu sarakstu "Ko es darīšu, kad beigsies skola". Sestdien nopirku cukurvati, abi ar O aizgājām uz LZA 17.stāva skatu torni un sabildējām kaudzi ar bildēm no visām pusēm, kā arī dažus selfijus. Manējais vīriņš uzsauca Lulu picu, un vakarā es nopirku rumu un brūno cukuru savam nākotnes mohito, par kuru runāju diezgan ilgi. Savukārt rītdien man ir randiņš ar O un iesim suši ēst (jo tā sagadās, ka rīt ir algas diena :D).
Tagad ļoti gaidu, kad iesāksies Kino Pagalma sezona, un jāsāk visu saplānot līdz galam Barselonai. Drīz. Ir vasara un mans "JĀ!" laiks, taču patiesībā ir tā, kā manējais teica - "tu jau tāpat nekam īpaši neteici nē. Tikai atliki mācības uz vēlāku." Kā mēs ļoti labi ar A zinām, tad ir taču svarīgākas lietas par mācībām. :)

Piglet: "How do you spell love?
Pooh: "You don't spell it, you feel it."


Šodien ir ļoti skumja diena. Reize, kad atkal ir jāpārvērtē viss, kas tev ir, un jāapdomā, vai spēj to novērtēt.