Pirmdien pēc darba braucām uz Alfu pa veikaliem staigāt. Izstaigājot VISU Alfu es beigas attapos tikai ar nopirktu vienu krekliņu (toties foršu un smieklīgu), kamēr manējama bija jaunas botas, krekls, zeķes un kaut kas vēl. Pēc tam mājās braucot aizgājām uz suši Yakuza, kas uz Ģertrūdes ielas. Nebijām tur vēl bijuši un manējais uzaicināja mani uz randiņu (lasīt: bija algas diena), un man tur patika. Tā vairāk tāda pus-restorānīga vieta, kur sākumā atnest sarullētu karstu dvieli, kur notīrīt rokas. Es domāju, ka mēs tur atgriezīsimies vēlreiz. Viens no sarunu tematiem tika nejauši paķerts jautājums - "Eu, kad tu precēsies?" Lieta tāda, ka tajās kāzās, kurās bijām, tur ļoti daudzi teica, ka, nu, "jūs nākamie". To teica man. Savukārt viņam, t,i., manējam daudzi esot prasījuši tieši, kad precēsies. Viņš stāstīja, ka esot atbildējis - kad marvellous sagribēs. T.i., viņš nezināja, vai es esmu no tām meitenēm, kuras grib precēties. Tagad zina. :D Mhm, prasīja tālāk, kādas kāzas es gribētu un tā. Es viņam teicu, ka varēšu savus marvellous ierakstus par viņu apkopotus uzdāvināt kā kāzu dāvanu. Man liekās, tā būtu jauka dāvana.
Otrdien es laikam atvedu uz mājām visiem kebabus. Tas ir vēl viens punkts no mana saraksta "Ko es darīšu, kad beigsies skola". Tētim ļoooooti garšoja, mammai arī. Vecmāmiņai ir diēta, tāpēc laida garām šos priekus. Otrdien man beidzās sesija.
Trešdien es sabēdājos par to, ka manējam jau ir samenedžēti (tāda sajūta) visi darba dienu vakari, un sapratu, ka man arī kaut kas jādara lietas labā. Tas galīīīgi nav slikti, ka viņam ir, ko darīt, un ir lietas, pasākumi, cilvēki, ko satikt un redzēt. Es sapratu to, ka manas ieceres nesakrita ar realitāti. Man likās apmēram tā, ka nu, man tagad ir beigusies skola, man ir laiks, ko dot viņam, tagad mēs kaut katru vakaru varēsim kopā kaut ko padarīt. Taču skolas laiks šķiet ir bijis ļoti ilgs. Tik ilgs, ka viņš ir pieradis pie tā, ka es darba dienās neesmu pieejama, un tāpēc pats ir pieradis atrast sev izklaides un veidus, kā aizpildīt vakarus. Nu, tā es izsecināju. Bet nekas, es tāpat uzbāzīšos. :)
Tapēc ceturtdien es sarunāju satikties ar Viku, aizgājām uz Pasēdēt. Ah, kā man patīk tā vieta! Es pirmo reizi tur paņēmu kaut ko no ēdamā, ne tikai Valmiermuižu vai Bla bla bla. Izvēlējos siera kūku, kuru man atnesa TIK skaisti noformētu, ka es visu nākamo dienu par to runāju. Ļoti patika.
Piektdien ar manējo aizgājām uz Transformeriem 4, un tās bija ļoti ilgas stundas, un man ir grūti tik ilgi nosēdēt tāpēc rosījos un knosījos. Pēc tam pie viņa mājās sākām skatīties How to Train Your Dragon, bet es viņam teicu, ka tā nav laba doma, jo nākamo 7min laikā es atslēgšos. Tā arī bija,
Noskatījāmies setdienas rītā. Ai, bet setdiena bija skaista diena. Diena, kad nekur nesteidzies un lutini sevi, un tevi lutina. Pastaigājāmies pa pilsētu, nedaudz patērējām naudu. Nopirku grāmatu - prozas lasījumu izlasi - un aveņkrāsas krekliņu. Tādā laiskā gaitā ritēja visa diena un vakarpusē aizgājām atkal uz Pasēdēt, kur man nopirka... siera kūku! Saprotiet, es kā bērns par to priecājos!
Taču šodien, svētdien, mamma no lauka atnesa piparmētras, es gāju uz veikalu pēc laima un spraita un bija laiks manam vēl vienam punktam no saraksta - mohito! Tētim, mammai atkal ļoti labi garšoja tas, ko esmu sameistarojusi. Eksperimentēju, meklējot pareizo cukura/laima attiecību. Lieku bildi, lai citiem arī sagribās.



Tāpat es sabēdājos, ka kaķenīti A varēšu satikt ātrākais pēc 13. jūlija, taču tajā pat laikā man tāpat ir prieks kā par manējo, ka tev ir, ko darīt, un tev ir interesanti, ka tu ej un meklē, un, ka tev, vārdu sakot, ir piepildīta ikdiena un dzīvošana. Labāk ir, kad cilvēki nesatiekās tāpēc, ka viņiem nav laiks, nevis kad tas nav.