Turpceļā uz Rīgu vilciens bija tik ļoti pieelpots un silts, un man pašai bija jau tā karsti, noģērbu visus pieklājīgi noģērbajmos apģērba gabalus, sēdēt nebija, kur, un bezmazvai jāatdod gali. Tad nu stāvēju un prātoju - nez', kas būtu, ja es tagad dabūtu plaušu karsoni. Tad es nepabeigtu šo semestri. Vai mēģinātu ņemt akadēmisko, bet to jau dotu tikai nākamajam semestrim, un tad kāda jēga ņemt akadēmisko, ja nākamajā semestrī es jau būtu tāpat vesela? Bez tam, akadēmisko nedrīkst ņemt, jo tad es nesaņemšos iet atpakaļ un tā arī viss paliks. Tāpēc es pabeigtu šo semestri pat ar plaušu karsoni. Secinājums nav sensacionāls - nedrīkst slimot. Un es nemaz arī netaisos.
Bet visādi citādi, diena tā neko. Nakts bija briesmīga, no rīta pamodos kā tāds savam stāvoklim diezgan dzīvelīgs līķis, universitātē salu, bet, ak, tā tējas dzeršana pie Ilzes starp lekcijām bija kaut kas jauks un silts. Jā! Un šodien saudzējot sevi, braucu ar tramvaju, izkāpjot pie Grīna bulvāra un gāju cauri parkam, un ieraudzīju CIK skaisti ir Zeļļi! Tie koki un tas uzkalns, daile.