Prasīju vīram, ko vēlas uz vārda dienu, lai uzdāvinu. Teica - uzdāvini man vēl vienu bērniņu.

Jau mēneša sākumā gribēju ierakstīt - atlikušas 16 dienas. Un tā vairākas reizes pa vidu gribēju vēl saņemties to izdarīt, vai vismaz tad šīs nedēļas sākumā sākt oficiālu atskaiti ar 4, taču dzīve atkal mani noķēra un sasēja. Tad nu šodienai par godu izmazgāju matus un uzvilkšu kleitu.
Ārprātīgi jauns, liels un dikti interesants piedzīvojums priekšā.

Man negribas ēst (tā, ka nejūtu izsalkumu), bet man gribas ēst (kā darbības vārds). Bet, nu, ir tādas dienas un viss. Tā nu esmu ķērusies klāt burkāniem un rīsa galetēm.

Jūlijā bijām ļoti foršā atvaļinājumā - mums bija ceļojums jeb roadtrip pa Latgali. Bijām ieplānojuši tā pusotru nedēļu apmēram pabraukāt apkārt. Bijām atraduši visādus pietures punktus, ko apskatīt un naktsmājas pirmajai un otrajai dienai, kad devāmies ceļā.
Izbraucām tādu kā apli - Madona, Lubāna, Ludza, Kaunata, Lūznava, Aglona, Dagda, Preiļi. Kaut kur starp Lūzvanu un Aglonu mūsu dzelzs rumakam atdalījās izpūtējs, bijām spiesti saīsināt savus plānus, atstājot Krāslavu, Daugavpili, Sventi un vēl citas vietas, nākamai vizītei. Taču izpūtējam ir jāmāk nokrist pareizajā momentā - tad, kad iebrauc viesu namā, kurā namatēvs ir četrkārtējs PSRS čempions motokrosā, neatsaka palīdzīgu roku un pēc minūtes autiņš jau ir uz pacēlāja. Saimnieks tāpat mūs aicināja iet nopeldēties viņa golfa laukuma dīķos un kā īpašu labvēlības pazīmi - aizsūtīja saulrietā pabarot viņa milzu karpas.
Pie Cirmas ezera bija fantastisks kempings, kurā savukārt parunājāmies ar trijotni gados (vecie kursabiedri un laulenis), kas apceļoja arī Latgales pusi, apmainījāmies ar punktiem, kas nebija iekļauti viena vai otra galamērķu sarakstā. Vispār ļoti sirsnīga satikšanās.
Un jāpiemin arī glempinga nakšņošana uz Dagdas ezera! Tas reāli bija tieši tas, kas vajadzīgs. Jo iepriekšējās divas dienas bijām nolauzuši sup piedzīvojumā pa pieciem savienotajiem ezeriem no Jašas līdz Cīrišam. Tie bija 30km ar sup, pēršanās cauri vietējai Mekongai, gulēšana uz neapdzīvotas salas Rušona viducī. Ārprātīgi jaudīgs piedzīvojums. Nu ja. Un pēc šīs pēršanās bija glempings uz Dagdas ezera. Izskatījās, ka tur ir kaut kāds maigu puišu pasākums, jo kad aizgājām uz kopīgo virtuvi salas viducī, tur bija tādi četri, kas sprieda, ka vakariņās varētu uztaisīt garneļu salātus un dzert vīnu, vai arī labāk suši. Taču glempings man palicis atmiņā ar "nirējpīlēm", Latgales džungļiem, asarīšiem un cirslīšiem, kas skraida pa telts jumtu. Un saullēktu, ko redzi, neizkāpjot no gultas. Ļoti!

Atbraucām no saīsināta atvaļinājuma un mūsu sunim vienas dienas laikā atteicās pakaļkājas. Šis gads ir kaut kāds vājprāta pārbaudījums nerviem, psihei, naudas makam utt. Vārdu sakot, šis noteikti nav mūsu mīluļu gads. Ja viss sākās ar Bandīta caurdurto plaušu un epopeju divarpus mēnešu garumā, tad tagad kārta sunim. Man laikam šogad ir iestrādājies tāds "mehānisms", kad morāli esmu gatava par visu vājprātu runāt tikai tad, kad vājprāts attālinās un ir kaut kas labs, ko stāstīt. Ar un par suni cīnījāmies ļoti intensīvu pusotru mēnesi. Ir riktīgs, riktīgs progress! Suns staigā! Pilnīga atveseļošanās pagaidām nav, bet mēs turpinām darīt visu, ko vien varam. Skriet, nezinu, vai viņš varēs tā, kā agrāk, bet viņš staigā, atgriezusies apetīte, dzīvesprieks un interese par kaķiem, suņiem un dzīvi. Neviens nezina, kas notika un kāpēc, bet ir divas teorijas. Viena no tām saistīta ar šķirnei raksturīgu autoimūno saslimšanu (vienā dienā organisms izdomā pats sevi sākt iznīcināt), otra versija ir ērce. Zinot, kā mums gāja ar Bandīta atveseļošanos, es nedžinksoju uzvaru, jo tikpat labi, šis varētu būt arī tikai pirmais vilnis. Bet, nu, labās domas, garšīgas un veselīgas lietas (sunim ir vistas-kabaču diēta ), un viss notiks.

Un arī vecmāmiņu esam uzlikuši uz staigulīša pēc tā kritiena jūnija beigās. Līdz ar šo visu, ir beidzot sajūta, ka kaut kas risinās arī pozitīvā gultnē.

Esmu nonākusi tik tālu, ka ar cilvēkiem, kas nav mans "tuvais burbulis", negribu runāt. Tāpēc, ka nav, ko stāstīt. Tāpēc, ka viss, kas man svarīgs un būtisks (gan labais, gan sliktais) notiek dzīvē, par to es vienkārši negribu runāt ar ne-burbuļa personāžiem.
Tāpēc, ka man besī, ka mani izprašņā, kaut ko mēģina izvilkt. Besī. Esmu pasākusi tiešā tekstā atbildēt, ka nevēlos par šo tematu patreiz runāt.

Vakar vecmāmiņai izsaucām ātros, jo bija baža par gūžas lūzumu. Šodien zvanām ģimenes ārstei, izstāstām situāciju, un ko viņa? Viņa atsakās braukt pie vecmāmiņas "ja jau reiz iet uz labo pusi un ir labāk kā vakar".
Es šokā.

Pulksten 5 no rīta uz dzeguzes naivo ku-kū tika atbildēts ar suņa vilcisko a-ūūūū.
Situāciju tikai nedaudz labāku padara fakts, ka suns ir mūsējais.

Pavasaris, sākas pirmās īstās siltās dienas. Sākām mācīties uzticību un palaist kaķi ārā vienu pašu bez pieskatīšanas. Kaut kur skatījāmies zinātnisko raidījumu, kur bija izpētīts pēc kaķiem piestiprinātajiem raidītājiem, ka kaķi pārsvarā pārvietojas kvartāla robežās ap savu māju. Ā, nē, tur laikam bija minēti cik tur tie metri, un par kvartālu attiecīgi paši piedomājām, lai var vieglāk uztvert.
Pagāja apmēram kādas laimīgas divas nedēļas, mazais Bandīts nekur tālu negāja un tiešām bija pa logu skatoties atrodams vienā vai otrā kaimiņu dārzā. Līdz 19.aprīlī pazuda. Naktī ap kādiem diviem atnāca.
Pa šo laiku esam uzkrājuši tādu pieredzi un zināšanas, ka varētu atvērt veterināro privātpraksi.
Visu šo laiku savā prātā sadalu tādos kā "setos", kur katru setu atdala operācijas, un pēc šodienas dakteru apmeklējuma saprotu, ka būs vēl viens sets.
Ziniet, kā ir tad, kad atrisini problēmu un tu ceri, ka, ok, tagad viss!, bet beigās uzrodas pirmās problēmas atvasinājumi vai jaunas problēmas? Tā ir sūdīga sajūta, it sevišķi ilgtermiņā. Un šo jau es saucu par ilgtermiņu.
Problēmas mums ir visu laiku, un risinām tās prioritārā secībā. Viss sākās ar caurdurtu plaušu, kam sekoja sistēma katru dienu un injekciju kaudze, atteikušās nieres un tad aknas, hematoma, ribas, pūslis, bruka... Nekad neuzzināsim, ko Bandīts bija sastrādājis, taču izskatās, ka bija pamatīgi novēlies no kāda koka. Daudz kas jau ir garām un tās nebūt nav mazas uzvaras, tikai, nu... Tad, kad cerēji tikt vesels, bet paliec "uz novērošanu" un ar nepieciešamību uz ultrasonogrāfiju, kur pieraksts ir pilns nākamajām trim nedēļām un tālāk datumi pat nav pieejami, ir tā, kā ir. Mana iepriekšējā pieredze liecina, ka ultrasonogrāfiju iespējams nesagaidīsim, jo līdz tam jau būs radusies nepieciešamība pēc operācijas.

Turpināsim iet un kaut kad noslēgsim to B slimības lapu. Mīliet savus mīluļus.

Ziniet to sajūtu, kad pēc augsta sasprindzinājuma, kad esi mobilizējis kādam uzdevumam vai pasākumam visus savus spēkus, enerģiju un uzmanību. Tas ir tad, kad sev saki "tagad galīgi nedrīkst slimot/atslābt/palaist vaļā, jo es vienkārši nevaru to atļauties". Un tu arī tad neslimo, tu savācies, tu koncentrējies, saņemies un visu izdari. Bet pēc tam iestājas atslābums un tavs organisms izslēdz Terminatora vai Robokopa režīmu, tev izlādējas baterijas un jātaisa restarts.
Man ir grūti ietērpt vārdos savas sajūtas, taču tuvākais vārds, ko spēju iedomāties, ir tukšums. Bet varbūt tā vienkārši ir pirmdiena un vienas brīvdienas efekts.

Kad dodos iepirkties uz Rimi, lielāko daļu laika, ko pavadu veikalā, šķiet, aizņem mēģinājumi attaisīt maisiņus, lai sasvērtu dārzeņus un augļus.

Brīvdienās satikām Žigi, un tagad vīram saku, ka lauvene ies uztaisīt vakariņas, lauvene aizvedīs vīru darīšanās, lauvene gaida mājās, utt.. :D

"Viņa padarīja mani laimīgu un tas ilga vairāk kā 5 minūtes."

Būtu labi, ja šie teksti būtu no prezervatīvu paciņām, nevis čaļa tv ekrānā, kurš devies ar meiteni aklajā randiņā.

Es nestādos priekšā, kas tagad darās brīvo cilvēku "tirgū". Ņemot vērā demogrāfisko situāciju un īpatnības, sakarīgi (un brīvi) vīrieši varētu būt liels deficīts, taču gan jau varētu atrast kaut ko, ja meklētu. Sievietes, tās ir vairāk. Pēc statistikas datiem 2018.gadā, katrai Latvijas sievietei tiek ~0,85 daļas no vīrieša. Tātad, vairāk inteliģentās, un vairāk pustukšās cepumu pakas.

Neesmu kristīgā, taču šis teiciens man šķiet ļoti reāls un pēdējā laikā sanāk arvien to izmantot. Gan attiecībā uz sevi, gan arī profesionālajā vidē starp kolēģiem sākam šo teicienu izmantot.
Agrāk es biju gandrīz vai pārliecināta, ka šī ir lieta, kuru kaut kādā mērā, bet tomēr var ietekmēt, ieskicēt ideju, ieplānot. Bet te nu es esmu - vairākus gadus vēlāk, mazliet aplauzusies, taču ar vēlmi un neatlaidību īstenot izsapņoto.

Vakar kaut kādai filmai fonā sāka skanēt Offspring dziesma un man viss saslēdzās.

Mazajās klasītēs, kā jau tajos laikos bija ļoti populāri, tika rīkotas visādas popielas, ļaujot izpausties pēc sirds patikas. Vispār laikam tagad šādus pasākumus arī rīko, tikai tie noteikti nav tik smieklīgi, kā agrāk. Tad bērni nebija tik ļauni, jo vienkārši nebija iespējams katram visu uzfilmēt un smieties par tevi globāli ja ne visas dzīves garumā, tad mācību gada garumā gan. Līdz ar to, varbūt tāpēc bērni varēja vieglāk uzdrīkstēties darīt. Nu, es par sevi tikai. Biju diezgan nūģis un man ir bijuši miljons iemesli, lai mani apceltu par praktiski jebko. Man liekas, ka gandrīz vienīgais, kas man "trūcis" no nūģu apsmiešanas komplekta ir tas, ka neesmu bijusi apaļīga bērnībā. Taču, man neizskaidrojamu iemeslu dēļ, es neatceros, ka mani apceltu. Varbūt kādas īpašas rakstura īpašības nostrādājušas man par labu, kas to lai zina.

3. vai 4.klasē saņēmos un izlēmu, ka pirmo reizi piedalīšos ar savu "solo" priekšnesumu. Un ziniet, kas bija mans priekšnesums?
Lūk, šis:


Tagad es smejos un domāju - ak jel, kāpēc, kā?! Es taču nezināju, kas vispār ir marihuāna. Atminos, ka iesniedzot pieteikumu uz lapiņas bija jāuzraksta dziesmas nosaukumus, un kā es praktiski izburtoju un nodomāju apmēram "hmmm, kaut kāds dīvains, pašizdomāts vārds". Jūs iedomājaties, kā tas varēja izskatīties - desmitgadīgs nūģis, teicamnieks lēkā pie dziesmas par marihuānu. Un neviens (!) mani neapstādināja. Ne skolotājas, ne vecāki. Audzinātājām noteikti bija ļoti interesanti skatīties.

Un tad nu vakar es par šo visu smejoties, sapratu, ka esmu gandrīz kā vietējais Little Miss Sunshine. :)

Paņēmām brīvdienu vakar, aizbraucām uz kalnu. Ar divām stundām nebija gana, tāpēc paņēmām vēl uz divām. Tas laiks uz kalna vienkārši pazūd, un, skat, viss, laiks beidzies. Mājās atbraucām tieši tā, lai paspēju pārģērbties un, aizskrēju vēl uz āra treniņu. Biju pieteikusies, uzmest man nepatīk, tāpēc bija jāiet. Atpakaļceļā uz mājām izņēmu vietējo burgerpasūtījumu un mājās gaidīja vīrs ar rumu.
Brīvdiena, kas ļoti tuvu optimumam - sešas stundas ārā, aktīvi atpūšoties, un garšīgs ēdiens noslēgumā.
Vakardiena bija brīvības un normālības sajūta.

Man ar iPhone neiet.
Ik pa laikam paņemu, lai saprastu, ka divus gadus atkal neņemšu.
Bet tā kamera gan man joprojām viņiem patīk.

Vakar atnācu no LMT klientu centra pissed off par to, ka man prasīja papildus 20eur par to, lai saglabātu datus. Beigās, protams, atdevu uz servisu, taču pateicu, ka šādu remontu (reset to factory settings) es pati mājās arī varu uztaisīt.

Pus gadu nebiju bijusi Rīgā. Un pat tagad, kad gribu kaut ko pastāstīt, saku, nevis "sestdien biju Rīgā", bet gan "TAD, kad es biju Rīgā" un tikai tad saprotu, ka tā taču bija sestdiena. Būt Rīgā tagad reizē ir liels notikums, bet tajā pat laikā tas šķiet sens notikums.
Nopirku snovborda zābakus, ķiveri un cimdus. Gribu atzīmēt, ka gan boards.lv, gan gravā ļoti patīkama komunikācija. Gravā šķiet tas bija pats saimnieks, ar kuru parunājāmies par dzīvi, biznesu un visām krīzēm - deviņdesmito, 2008 un to, kas notiek patlaban.
Tagad brīvdienās jālaiž uz kalnu!

Tik, tik kruti, ka nu var turēt logu vaļā, kamēr strādā. Ietinos pledā un ir silti. Un tā pakšķošā skaņa, kas stāsta par pavasari.
Nu, labi. Vakar es ar slotu liecos ārā pa logu, cenzdamies nosit sniega pārkari no jumta. Un sapratu, ka jātaisa būs spodrības diena un jātīra visi mājas logi. Vai arī - darba pusdienlaikā katru dienu pa vienam logam. :)
Bet pavisam kruti nav tas, ka, skrienot ārā ūdens sašļakstās līdz celim.
Vakar tā saule deva tādu spēku. Šodien atkal jau mazliet izpūtos kā balons.

Darbā pārmaiņas notiek ne pa dienām, bet stundām.
Ceru, ka priekšnieks neaizies prom, viņš tāds sakarīgs ļoti.

Pēdējās trīs vai četras naktis guļu slikti, jo sapņos notiek nelabas lietas ar mani vai maniem radiem un tuvajiem. Un es par to nevienam nestāstu, jo kaut kā nespēju pat pateikt, ka, zini, sapnī Tu nomiri vai nolēci no balkona. Nevaru. Un tāpat arī negribu nemaz sākt domāt par to, kāpēc šādi sapņi.