Tā saucamajā pusdienu starpbrīdī sēdēju izlikusi savas kājas pa pus soliņu pie fiziķu mājas, liku saulei sevi sildīt un mielojos ar savām maizītēm, padalījos gan ar Cīruli, kurš neatstājās, gan ar to mazo, strīpaino kaķīti pie fakultātes, kurš nāca draudzēties un staigāja pa manām kājām. Nu, vājprātā jauks. Stāstīju mincītim, ka man mājās jau divi kaķi ir, ka nevaru ņemt trešo.
KK tieši nāca ārā no fizikas mājas, instinktīvi paskatījās uz soliņi pusi, nedaudz jau saraustīja gaitu it kā nespējot izšķirsties, uz kuru pusi likt kāju, bet, pamanījis Cīruli turpat man blakus, tā kā nosmēja un laikam nosprieda, labāk ne. Es to smīnu īsti nesapratu, taču vienīgi spēju to tā izskaidrot, zinot KK īīīpašo patiku pret Cīruli. Un tad nu atlikušās padsmit starpbrīža minūtes, haha, biju mazliet dusmīga uz Cīruli par to, ka viņš neatstājās un spieto apkārt. Nebūtu viņš, būtu, iespējams, parunājuši. Taču ceru, ka būs vēl citas iespējas.