Sēžu pie stacijas uz soliņa, pienāk klāt tāds melnīksnējāks tips:
- Čau.
- Nē.
- Kā iet? Tu gaidi?
- Nevaru. Gaidu.
- A kafiju vari aiziet padzert?
- Varu, bet mans vīrs nebūs priecīgs.
- Ā. Saprotu. Labi, labi.

Ironiskā kārtā, šo pašu tipu pēc tam vakara gaitā satieku frančos.

Čaļu uzpildīšanās makdonaldā ar red russian, sekojošie franči ar alu, palodzi un E. jukebox ar pasūtītajām septiņām dziesmām, kurām priekšā ir vēl citas astoņas jāgaida, un pēc katras no tām tiek paziņots - "Eu, nākamā, tūliņ, tūliņ būs manējā. Bet mēs dziedāsim, ja? Un uz palodzes iesim, ja!" Frančos publikā bija vēl kādas ļoti nedaudzas sievietes, pārējie visi čaļi.
Nabaklab ar Rudaku vafelē un guļošu pie kājām, nelielo Mačeti, papīra-plastamas puķu ēšana, kuru kā izrādās, es vienīgā tiešām apēdu, Rudakam arī tika puķe degunā, košana cilvēkiem, alus, muļķības un mazliet palēkāšana un citāda godīga uzvešanās.
Un E. tomēr domā braukt Erasmus. Prasīju, vai viņš saprot, ko tas nozīmē. Teica, ka saprot, jā, palikšu viena. Bet labi. Gan jau. Vēl līdz tam jātiek.

Man tīri labi patīk šis četrinieks. Iepriekšējo reizi šī pati komplektācija bija augusta beigās.