Jūlijā bijām ļoti foršā atvaļinājumā - mums bija ceļojums jeb roadtrip pa Latgali. Bijām ieplānojuši tā pusotru nedēļu apmēram pabraukāt apkārt. Bijām atraduši visādus pietures punktus, ko apskatīt un naktsmājas pirmajai un otrajai dienai, kad devāmies ceļā.
Izbraucām tādu kā apli - Madona, Lubāna, Ludza, Kaunata, Lūznava, Aglona, Dagda, Preiļi. Kaut kur starp Lūzvanu un Aglonu mūsu dzelzs rumakam atdalījās izpūtējs, bijām spiesti saīsināt savus plānus, atstājot Krāslavu, Daugavpili, Sventi un vēl citas vietas, nākamai vizītei. Taču izpūtējam ir jāmāk nokrist pareizajā momentā - tad, kad iebrauc viesu namā, kurā namatēvs ir četrkārtējs PSRS čempions motokrosā, neatsaka palīdzīgu roku un pēc minūtes autiņš jau ir uz pacēlāja. Saimnieks tāpat mūs aicināja iet nopeldēties viņa golfa laukuma dīķos un kā īpašu labvēlības pazīmi - aizsūtīja saulrietā pabarot viņa milzu karpas.
Pie Cirmas ezera bija fantastisks kempings, kurā savukārt parunājāmies ar trijotni gados (vecie kursabiedri un laulenis), kas apceļoja arī Latgales pusi, apmainījāmies ar punktiem, kas nebija iekļauti viena vai otra galamērķu sarakstā. Vispār ļoti sirsnīga satikšanās.
Un jāpiemin arī glempinga nakšņošana uz Dagdas ezera! Tas reāli bija tieši tas, kas vajadzīgs. Jo iepriekšējās divas dienas bijām nolauzuši sup piedzīvojumā pa pieciem savienotajiem ezeriem no Jašas līdz Cīrišam. Tie bija 30km ar sup, pēršanās cauri vietējai Mekongai, gulēšana uz neapdzīvotas salas Rušona viducī. Ārprātīgi jaudīgs piedzīvojums. Nu ja. Un pēc šīs pēršanās bija glempings uz Dagdas ezera. Izskatījās, ka tur ir kaut kāds maigu puišu pasākums, jo kad aizgājām uz kopīgo virtuvi salas viducī, tur bija tādi četri, kas sprieda, ka vakariņās varētu uztaisīt garneļu salātus un dzert vīnu, vai arī labāk suši. Taču glempings man palicis atmiņā ar "nirējpīlēm", Latgales džungļiem, asarīšiem un cirslīšiem, kas skraida pa telts jumtu. Un saullēktu, ko redzi, neizkāpjot no gultas. Ļoti!

Atbraucām no saīsināta atvaļinājuma un mūsu sunim vienas dienas laikā atteicās pakaļkājas. Šis gads ir kaut kāds vājprāta pārbaudījums nerviem, psihei, naudas makam utt. Vārdu sakot, šis noteikti nav mūsu mīluļu gads. Ja viss sākās ar Bandīta caurdurto plaušu un epopeju divarpus mēnešu garumā, tad tagad kārta sunim. Man laikam šogad ir iestrādājies tāds "mehānisms", kad morāli esmu gatava par visu vājprātu runāt tikai tad, kad vājprāts attālinās un ir kaut kas labs, ko stāstīt. Ar un par suni cīnījāmies ļoti intensīvu pusotru mēnesi. Ir riktīgs, riktīgs progress! Suns staigā! Pilnīga atveseļošanās pagaidām nav, bet mēs turpinām darīt visu, ko vien varam. Skriet, nezinu, vai viņš varēs tā, kā agrāk, bet viņš staigā, atgriezusies apetīte, dzīvesprieks un interese par kaķiem, suņiem un dzīvi. Neviens nezina, kas notika un kāpēc, bet ir divas teorijas. Viena no tām saistīta ar šķirnei raksturīgu autoimūno saslimšanu (vienā dienā organisms izdomā pats sevi sākt iznīcināt), otra versija ir ērce. Zinot, kā mums gāja ar Bandīta atveseļošanos, es nedžinksoju uzvaru, jo tikpat labi, šis varētu būt arī tikai pirmais vilnis. Bet, nu, labās domas, garšīgas un veselīgas lietas (sunim ir vistas-kabaču diēta ), un viss notiks.

Un arī vecmāmiņu esam uzlikuši uz staigulīša pēc tā kritiena jūnija beigās. Līdz ar šo visu, ir beidzot sajūta, ka kaut kas risinās arī pozitīvā gultnē.