Pavasaris, sākas pirmās īstās siltās dienas. Sākām mācīties uzticību un palaist kaķi ārā vienu pašu bez pieskatīšanas. Kaut kur skatījāmies zinātnisko raidījumu, kur bija izpētīts pēc kaķiem piestiprinātajiem raidītājiem, ka kaķi pārsvarā pārvietojas kvartāla robežās ap savu māju. Ā, nē, tur laikam bija minēti cik tur tie metri, un par kvartālu attiecīgi paši piedomājām, lai var vieglāk uztvert.
Pagāja apmēram kādas laimīgas divas nedēļas, mazais Bandīts nekur tālu negāja un tiešām bija pa logu skatoties atrodams vienā vai otrā kaimiņu dārzā. Līdz 19.aprīlī pazuda. Naktī ap kādiem diviem atnāca.
Pa šo laiku esam uzkrājuši tādu pieredzi un zināšanas, ka varētu atvērt veterināro privātpraksi.
Visu šo laiku savā prātā sadalu tādos kā "setos", kur katru setu atdala operācijas, un pēc šodienas dakteru apmeklējuma saprotu, ka būs vēl viens sets.
Ziniet, kā ir tad, kad atrisini problēmu un tu ceri, ka, ok, tagad viss!, bet beigās uzrodas pirmās problēmas atvasinājumi vai jaunas problēmas? Tā ir sūdīga sajūta, it sevišķi ilgtermiņā. Un šo jau es saucu par ilgtermiņu.
Problēmas mums ir visu laiku, un risinām tās prioritārā secībā. Viss sākās ar caurdurtu plaušu, kam sekoja sistēma katru dienu un injekciju kaudze, atteikušās nieres un tad aknas, hematoma, ribas, pūslis, bruka... Nekad neuzzināsim, ko Bandīts bija sastrādājis, taču izskatās, ka bija pamatīgi novēlies no kāda koka. Daudz kas jau ir garām un tās nebūt nav mazas uzvaras, tikai, nu... Tad, kad cerēji tikt vesels, bet paliec "uz novērošanu" un ar nepieciešamību uz ultrasonogrāfiju, kur pieraksts ir pilns nākamajām trim nedēļām un tālāk datumi pat nav pieejami, ir tā, kā ir. Mana iepriekšējā pieredze liecina, ka ultrasonogrāfiju iespējams nesagaidīsim, jo līdz tam jau būs radusies nepieciešamība pēc operācijas.

Turpināsim iet un kaut kad noslēgsim to B slimības lapu. Mīliet savus mīluļus.