Jāatzīst sev un vēsturei - nu tā, ne visai. Es tiešām domāju, ka man ies labāk ar šo visu.
Pirms brīža ļāvu vaļu emocijām, atļāvu sev sašķīst drumstalās un tad atkal savākties kopā, izraudāju divus kabatlakatus un palika vieglāk. Atskaitot to, ka tagad gribas gulēt, jo acis sausas.
Taču varbūt tieši tik maz bija vajadzīgs, lai pārstātu dzīvot "uz pauzes" un beigtu gaidīt.