Cik labi, ar tevi var (kopā) neizlikties.

***
Pirms pāris dienām, kad pēc pašsajūtas sev par pašvērtējumu biju ielikusi varenu trijnieku, braucu mājās, domājot, kāpēc, nu kāāāāāpēc esmu tāda, kāda esmu, pie manis atnāca šī atziņa. Tā ir. Tā atziņa ir man patiesa. Tā kā dažreiz ir vērtīgi piedzīvot to savu pašvērtējuma lejasgalu. Lai atkal celtos.

Vakar bijām mazā roadtripā uz Zilajiem kalniem ar draudzeni un viņas (nu jau) čali Ģ, par kuru iepriekš rakstīju, ka viņa šo uzsēdinājusi uz āķa. Tagad āķis ir norīts, un ir par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk. Man jau labu laiku iepriekš, kad vēl viņi tur āķojās, šķita, ka nav gluži tā, ka viņa nezina, ko viņa dara un ko grib panākt. Neesmu to skaļi vēl teikusi, bet Ģ man patīk labāk kā viņas iepriekšējais puisis. Vismaz pagaidām. Kamēr neviens nav sūdus sataisījis.
O negribēja braukt līdzi, bet pēc mana ilgstoši klusējošā kucēna skatiena, beigās braucām visi četri. Savā atmiņu blociņā to piefiksēju, jo ir skaidrs, ka viņš vakar tur bija tikai manis dēļ. Bet, nu, būsim godīgi - roadtripiņā tika iekļauts aliņš un pasēdēšana, līdz ar to O neizskatījās nogarlaikojies, skumjš un galīgi ne pēc cietēja.