Es, marvellous, divas nedēļas neko nerakstīju, jo... tā vienkārši sanāca. Taču tagad pacentīšos samest visas lietas, kuras gribēju šeit samest.
Izmantojusi savas vecās eļļas krāsas, protams, es neesmu. Toties pasvinējām mammai vārda dienu, saņēmu jaunās brilles, nenobastoju nevienu lekciju divās nedēļās (turklāt aizgāju arī uz sestdienas lekcijām). Vispār tā ir liela nejēdzība, ka pilna laika klātienei ieliek lekcijas darba dienās + sestdienā. Gribējām rakstīt papīru, lai pārskata lekciju izkārtojumu, bet tad sapratām, ka neviens neko tāpat nedarīs, jo lekcija salikta kopa ar grupu, kas nāk tikai piektdienās un sestdienās. No tā izriet, ka ir palikusi tikai viena brīva diena nedēļā.
Pirmais septembris un mācību sāpju ārstēšana ar kursu aizejot uz Omas briljantiem pa vienam "aliņam" jeb manā gadījumā - long island. Ai, nu, viņiem tur bija laimīgā stunda un ar kurabiedru paņēmām uz diviem. Biju viņam 5 EUR parādā no seniem laikiem.
Kino pagalms uz jumta arī check, un Baltās naktis vispār baigā kaka. Teju interesantākais, ko redzējām, pa ceļam ejot pakaļ sušī uz Andrejsalas pusi, bija vecmeitas, kuras dedzināja gaisa laternas. Kā jau sievietes, pāris laternas tika nodedzinātas, tikmēr citai tā gruzdošā laterna ieķērusies papēdī un spārda nost to ķesku. Vārdu sakot, tur savācās skatītāju pulks ar fotoaparātiem un turisti pat applaudēja pēc veiksmīgas laternu palaišanas gaisā. Ar tiem sušī pēc tam braucām pie manis mājās un garšīgi saēdāmies, skatoties filmu "The Kings of Summer". Man patika filma. Man jau vispār ļoti patīk tas Sundance filmas.
Transfers uz jauno nodaļu beidzot, beidzot arī notiks. Ir skumji un priecīgi reizē. Skumji, jo ne jau cilvēku dēļ es pametu iepriekšējo komandu. Savukārt priecīgi, jo tas ir gandrīz vai jauns sākums, jauni pienākumi, jaunas lietas, kas neļaus iesūnot. Jaunajā komandā pazīstu vismaz četrus cilvēkus, tā kā nebūs tik bailīgi. Bailīgi būs ja nu vienīgi strādāt patstāvīgi un mācīties visu no dokumentācijas, jo jaunais tīmlīderis K ņem atvaļinājumu uz kādam dienām, gaidāmā ģimenes pieauguma dēļ. Bet, nu, apgruņojos ar - bring it on! - noskaņojumu. Komanda man uz atvadām uzdāvināja matemātiskās spēles un ļooti foršu "apsveikuma kartiņu".
Saņēmām augustā veiktos pasūtījumus caur darbu. Sportland varējām izvēlēties kādas preces un atsevišķiem brendiem mums deva -50% atlaidi. Tā kā mīnus 50% ir jau diezgan laba cena, tad es iegādājos savus pirmos firmas apavus ever.


Taču šo piektdien bijām uz sālsmaizi, kur bija viss rajons.  Tik pilns sastāvs šim rajonam pēdējo reizi tika manīts vien kāzās maija beigās. Bija ok. Es tikai piktojos uz O, jo viņš teica, ka neies uz plēnumu, bet tomēr aizgāja, un kad pēc lekcijām zvanīju, tad bija vēl tur, un vispār kādu stundu nāca no tā darba uz sālsmaizi. Plus ar viņiem (O un Juri) atnāca vēl +3 ekstra cilvēki, kuri pilnīgi ne pa ķeksim ir ar to rajonu un sālsmaizes nama māti. Ok, nama māte atļāva ņemt tos +3. Nu, jā, ja tā padomā, tad tas ir pilnīgs sūds, par ko es pukojos. Laikam iedūra tas, ka kamēr es mācos, viņš tusējās apkārt, kā arī tas, ka viņš gluži nedarīja tā, kā bija domāts iepriekš. Plānu maiņa, zinu. Tāpat jau pēc tam atlaida mans piktums pret viņu, taču tajā vakarā jokus īpaši nesapratu. Dziļums bakstīja un kaitināja mani, līdz reāli dunkāju pretī, sakot, ka šodien es vairs neesmu jauka, uz ko viņs atbildēja, ka to viņš redzot, jā.
Ejot mājās, O man stāstīja, ka sakasījies ar Mārtiņu un Raiti. Nu, ne gluži sakasījies, bet kaut kas tur nav. Stāstīja, ka Mārtiņš ilgu laiku bijis viens no labākajiem draugiem, taču tagad no tā palicis vairs pilnīgi nekas. O vaino skaipu. Viņiem (tiem rajona čaļiem) ir tāds liels čats, kur viņi nonstop runājās, un arī spēlē datorspēles kopā. O esot principā pirmais aizgājis, t.i., pārstājis runāt tajā čatā, jo viņam izbesīja tā skaipa dzīve, jo ārpus tās nekas vairs nebija. Runājās skaipā un nesatiekās dzīvē. Tad, kad O man šito stāstīja, es nesapratu, ko viņš domā, sakot "pie visa vainīgs skaips", šī papildus informācija man bija pašai jāizvelk no viņa ārā. Nav jau tā, ka tikai skaips būtu vainīgs (bet es piekrītu tam, ka sava vaina tur ir), iet taču gadi un mainās arī uzskati, intereses un viss pārējais. "Sakasījušies" esot apmēram par šito pašu, jo čaļi apmēram pēc tam braucot virsū, ko viņš pametis viņus, nodevis, utt.. Es priecājos, ka manējais tikai retu reizi uzspēlē tās datorspēles, taču es nojaušu arī viņa sajūtas tagad. Kaut kad pavasarī sēdējām abi ar Mārtiņu un viņa meiteni un runājām, ka vajadzētu kādu vakaru savākties pie viņiem uz galda spēļu vakaru. Domāju šo ideju pacelt gaisā. Varbūt tas ko palīdzēs.
Sestdien uz skolu abi ar O gājām. Viņam, protams, bija dieeeezgan sūdīgi, un teicu, ka šodien viņu nežēlošu īpaši, jo pats pie tā vainīgs. Bet bija ok. Galvenais, ka aizgāja uz skolu.
Tagad dzīvojos pa brāļa istabu, un lai kā negribētos - sāku pierast un iedzīvoties te. Te ir vairāk vietas, pat neraugoties uz to, ka visas manas mantas no manas istabas ir pārnestas uz šejieni. Lai vai kā, zinu, to, ka tad, kad pārvākšos atpakaļ uz savu istabu, es to darīšu noteikti ar mazāk mantām, kā tagad. Drēbju skapim arī vajadzētu vienreiz skarbi iziet cauri. Tētis jau pat sāk par mani smieties. Vakardien vecāki pateica, ka viņi, kad saka dzīvot kopā, viņiem abiem kopā bija mazāk drēbes, kā man tagad. Es, protams, to norakstīju uz laika īpatnībām - tad bija nauda, bet nebija, ko pirkt. :D Jā, un tagad es domāju, ka varētu sakrāt normālai gultai. Tas varētu būt labs ieguldījums.
Jā, un skolā jau ir deadline nolikti, un viens patiesībā ir ļoti drīz - šo otrdien jāprezentē. Man, protams, nav itin nekas. Ir otrais kurss, un visiem negribās neko darīt, un lietas tiek atliktas uz vēlāku laiku. Nezinu gan, vai citi atliek tikpat daudz, kā es. Man šķiet, ka tomēr ne. Bet ko darīt. Labāk būt mazai zivtiņai ezerā starp lielajām.
Mums drīz būs gads, tāpēc nopirku biļetes uz Grenholma metodi iekš JRT oktobrī. Būs forši. O par to vēl neko nezina. :) Taču mani vecāki šonedēļ brauks uz Zviedriju, un tāpēc man būs jābūt mājās, nekāda palikšana Rīgā. Aicināšu O ciemos pie manis.

Piektdien, lai arī tas nebija pats lieliskākais pasākums, es laikam sajutos piederīga rajonam. Ne par visiem 100%, bet tuvāk kā jebkad. Varbūt tas tieši tāpēc, ka sākumā uz to sālsmaizi aizgāju bez O (viņš pievienojās vēlāk), un man tik un tā bija pietiekoši komfortabli, līdz sagaidīju viņu. Tad kāda cita meitene, viena no tām +3 personām, prasīja, vai vienmēr tās rajona balles ir šādas, atbildēju, ka nezinu, vai es esmu rajons, bet apmēram, jā. Viņa teica, ka viņai liekoties, ka es esmu diezgan rajons.
Šodien domāju par to, un, liekās, jā, es esmu diezgan rajons. Gadiņš, :) Es varu atļauties arī nebūt labā un jaukā noskaņojumā, un tāpat viss būs kārtībā.