Visdrīzāk ir tā, kā man teica Anete, kas ir skumji vispār, un sāku apšaubīt nepieciešamību pēc tās "runāšanās", jo fakti runā paši par sevi.
Es esmu tikai pakārtojums.
Bet. Tā viena domiņa, ko esmu paturējusi pie sevis.
Es nekad neesmu bijusi kopā ar cilvēku, kurš man ļoti patiktu. Ar E nekas spīdošs nesanāk tagad, taču principā viņš varētu būt pirmais cilvēks, uz kuru es varētu to attiecināt. Lai gan nebijām kopā, tas viss tā skaisti likās un es jutos labi. Viņš lika justies labi. Visa padarīšana kopā - tā ārkārtīgi aizraujoši un kas nebijis, turklāt tas viss ar cilvēku, kurš radījis manī interesi jau pirmsākumos un, lai arī visādi censdamies, nav paspējis to nokaut. Tur ir diezgan daudzas lietas, kuras es meklēju, un tieši tāpēc es tā ņemos un nevaru rimties.
Tagad zināšu, kāda ir tā sajūta - būt ar cilvēku, kurš tev tiešām patīk un dod arī ko pretī. Tā ir tā zelta maliņa visā šajā lielajā mākonī, kas savilcies virs galvas un pamazām sāk pilēt.
Žēl, protams, ka iedomājos sevi augstākā prioritātes pozīcijā kā patiesībā esam. V mani atrunāja no "fak jū, *viņa uzvārds*" mesidža nosūtīšanas. Man bija uznākušas lielas dusmas par to, ko principā es nemaz neesmu tiesīga ņaudēt.