Eu! Man tikko zvanīja E. Es kādas 10 sekundes nevarēju izšķirties, celt vai necelt, un beigās tomēr pacēlu, lai nebūtu tā, ka nākamā ir mana kārta zvanīt un nevaru saņemties.
Gaidīju, kas nu būs, un iekšā tāda baigākā sajūta, tāda bailīga un draudīga. Nerunājām gan par to, ko es gribēju, bet tāpat savas piecpadsmit minūtes tika aizpildītas. Tā saruna vismaz man sākumā likās mazliet neveikla, bet principā visa tā maniere tāda, it kā nekas nebūtu bijis un problēmu nav. Tas it kā priecē. Ā, un uzzināju, ka par to policiju bija draugu joks, bet teica, ka tas bija drausmīgi mīļi no manas puses, ka piedāvāju aizbraukt savākt.
Taču tagad prasu sev atkal - tad tās problēmas ir tikai man, ir vispār, vai nav nemaz? Mm?
Sen nav tā bijis, bet E izteica piedāvājumu rītdien varbūt satikties, pačilot. Teicu, ok, varētu, bet jāskatās, kāds laiks un vai rīt pats vispār varēs kaut ko darīt, ņemot vērā, ka pārstrādājies un šodienas plānos viņam ir "man vienalga, es aizliešu acis šodien". Palikām pie tā, ka no rīta sarunāsim.
Neliegšos, ka šis zvans man uzlaboja garastāvokli no "šodien sāku raudāt, klausoties par Slīteres siliem" uz "mm, ok, interesanti. Ai, jāiet pēc ābolmaizes!"