Ko man teikt par tiem Jāņiem. Fooorši bija. Tāpēc no vienas puses negribās neko rakstīt, lai nepazūd burvība.
Es gribēju mierīgi pavadīt Jāņus. Un ar mierīgi es domāju tā, lai nepazūd filma. Bija mierīgi. Un forši.
Kaut kā ar mana vilciena kavēšanos 35-55 minūtes un pēcāk savu sēdvietu izcīnīšanu autobusā tikām līdz galamērķim, kur, ieejot pagalmā, viens no pirmajiem, ko redzu, ir melnādains vīrietis. Ok, saprotu, ka būs baigā dažādība, kas ir ļoti interesanti. Jā, un nākamais bija namatēvs, kurš arī izskatījās pēc ļoooti kolorītas personības - tāds maziņš vīriņš ar bārdu un nesa arbūzu.
Tā kā šķūnis, kur iepriekšējos gados esot gulētas naktis, ir pārvērsts par noliktavu un tātad mūsu kompānijai nav, kur gulēt, jo teltis nav līdzi, tiek ierādīta cita sienaugša. Pie vistām. Bet tur caurvējš, tāpēc tiek meklēti citi risinājumi.
Pašbrūvēts alus, pīrādziņi, vainaga pīšana un siešana ar kārklu mizām, teļš Haris, kurš staigā pa pojenēm, raganas un saules dedzināšana, un dziesmas. Viscaur dziesmas. Tagad no šortu kabatām izņēmu salocītus dziesmu vārdus un redzu, kas tika dziedāts, jo tumsā, kaut gribot, nevarēja salasīt.
Naktī gājām uz 6km attālo māju, kur ir piesolīts šķūnis un siens. Tas bija viens varens gājiens. Pa priekšu basām kājām gāja LU pasniedzējs, spēlēja uz akordeona "Griezi, griezīti" un "Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc". Ļoti, ļoti skaisti tas bija. Nu, ļoti. Ar visu to gaisotni, pat man mazliet iedūra.
No rīta sākās iešana pa mājām un aplīgošana. Tas, lūk, ir kaut kas. Iepriekš nekā tādā nebiju piedalījusies. Mājās siets Jāņu siers un pašbrūvēts alus, zemenes un citi lauku labumi.
Haha, jā, bet jautrība sākās pie otrās mājas (kas patiesībā bija 5.māja), jo iepriekš viens čalis dāvāja ūdentiņu un man gribējās, un tad nu tas čalis atcerējās blondīni un nāca vēl piedāvāt padzerties. Es jau nesūdzos. Kopā bija kādas 9 mājas varbūt, un attālumi tika nostaigāti diezgan ievērojami.
Vēl bija māja, kuru sauca par radio māju, jo tur dzīvo tāds onkulītis, kurš 14 gadus gaidīja, kad Jāņu bērni atnāks aplīgot, un kurš kolekcionē radio aparātus un ļoti labprāt ved ekskursijās. Un tieši tāpēc viņš bija izpļāvis mežmali, lai varētu tur normāli aiziet. Un kad ieraudzīju namatēvu, sapratu, ka tas ir onkulītis, kurš dažu māju iepriekš nometās uz ceļa man priekšā un sāka skaitīt dzeju. Haha, beigās viņš uzlūdza uz deju, un es nezināju, kā man dejot, jo biju iedomājusies, ka tas būs tāds "um pa pā, um pa pā" variants, bet, nē, onkulītis baigi dricelējās pie ABBA. Neminot nemaz to, ka pamanījās man uzšaut pa cisku, sakot, ka ods. Bet vispār baigākais opis viņš ir - lika mūziku uz platēm un speciāli bija ierakstījis The Beatles gabalu par godu gaidāmajai Bītlu apaļajai jubilejai un tāpēc, ka pagājušo gadu kāda meitene esot ļoooti gribējusi Bītlus dzirdēt.
Atpakaļ ceļu meklējām paši, sākumā aizejot uz galīīīgi nepareizo pusi, bet tad satiekot to čali ar skaļo balsi, dabūjām ūdentiņu mazliet. Haha, jā, nu, "čalis" ap 34, sievu un diviem bērniem, kuri ļoti manāmi un spēcīgi ir atsitušies tēvā.
Pirmie Jāņi kopā svinot ar A.. Nav slikti, galīgi nav slikti.
Es gribēju mierīgi pavadīt Jāņus. Un ar mierīgi es domāju tā, lai nepazūd filma. Bija mierīgi. Un forši.
Kaut kā ar mana vilciena kavēšanos 35-55 minūtes un pēcāk savu sēdvietu izcīnīšanu autobusā tikām līdz galamērķim, kur, ieejot pagalmā, viens no pirmajiem, ko redzu, ir melnādains vīrietis. Ok, saprotu, ka būs baigā dažādība, kas ir ļoti interesanti. Jā, un nākamais bija namatēvs, kurš arī izskatījās pēc ļoooti kolorītas personības - tāds maziņš vīriņš ar bārdu un nesa arbūzu.
Tā kā šķūnis, kur iepriekšējos gados esot gulētas naktis, ir pārvērsts par noliktavu un tātad mūsu kompānijai nav, kur gulēt, jo teltis nav līdzi, tiek ierādīta cita sienaugša. Pie vistām. Bet tur caurvējš, tāpēc tiek meklēti citi risinājumi.
Pašbrūvēts alus, pīrādziņi, vainaga pīšana un siešana ar kārklu mizām, teļš Haris, kurš staigā pa pojenēm, raganas un saules dedzināšana, un dziesmas. Viscaur dziesmas. Tagad no šortu kabatām izņēmu salocītus dziesmu vārdus un redzu, kas tika dziedāts, jo tumsā, kaut gribot, nevarēja salasīt.
Naktī gājām uz 6km attālo māju, kur ir piesolīts šķūnis un siens. Tas bija viens varens gājiens. Pa priekšu basām kājām gāja LU pasniedzējs, spēlēja uz akordeona "Griezi, griezīti" un "Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc". Ļoti, ļoti skaisti tas bija. Nu, ļoti. Ar visu to gaisotni, pat man mazliet iedūra.
No rīta sākās iešana pa mājām un aplīgošana. Tas, lūk, ir kaut kas. Iepriekš nekā tādā nebiju piedalījusies. Mājās siets Jāņu siers un pašbrūvēts alus, zemenes un citi lauku labumi.
Haha, jā, bet jautrība sākās pie otrās mājas (kas patiesībā bija 5.māja), jo iepriekš viens čalis dāvāja ūdentiņu un man gribējās, un tad nu tas čalis atcerējās blondīni un nāca vēl piedāvāt padzerties. Es jau nesūdzos. Kopā bija kādas 9 mājas varbūt, un attālumi tika nostaigāti diezgan ievērojami.
Vēl bija māja, kuru sauca par radio māju, jo tur dzīvo tāds onkulītis, kurš 14 gadus gaidīja, kad Jāņu bērni atnāks aplīgot, un kurš kolekcionē radio aparātus un ļoti labprāt ved ekskursijās. Un tieši tāpēc viņš bija izpļāvis mežmali, lai varētu tur normāli aiziet. Un kad ieraudzīju namatēvu, sapratu, ka tas ir onkulītis, kurš dažu māju iepriekš nometās uz ceļa man priekšā un sāka skaitīt dzeju. Haha, beigās viņš uzlūdza uz deju, un es nezināju, kā man dejot, jo biju iedomājusies, ka tas būs tāds "um pa pā, um pa pā" variants, bet, nē, onkulītis baigi dricelējās pie ABBA. Neminot nemaz to, ka pamanījās man uzšaut pa cisku, sakot, ka ods. Bet vispār baigākais opis viņš ir - lika mūziku uz platēm un speciāli bija ierakstījis The Beatles gabalu par godu gaidāmajai Bītlu apaļajai jubilejai un tāpēc, ka pagājušo gadu kāda meitene esot ļoooti gribējusi Bītlus dzirdēt.
Atpakaļ ceļu meklējām paši, sākumā aizejot uz galīīīgi nepareizo pusi, bet tad satiekot to čali ar skaļo balsi, dabūjām ūdentiņu mazliet. Haha, jā, nu, "čalis" ap 34, sievu un diviem bērniem, kuri ļoti manāmi un spēcīgi ir atsitušies tēvā.
Pirmie Jāņi kopā svinot ar A.. Nav slikti, galīgi nav slikti.
piesēst