Ar I nav viegli.
Prasīja, vai gaidu, kad viņš pārstās ar mani sazināties pavisam. Teicu, ka, nē, to es negaidu. Ka es gaidu, kad viņam pazudīs rūgtums.
Protams, protams. Saka, ka nekāds rūgtums nav un ko vispār ar to domāju.
Tad izdomāja piezvanīt.

Es laikam viņa priekšā izskatos baigā bitch, kas saka, saka, bet galīgi nedara to, ko teikusi. Viņš atkal par to, ka es, kopš šķiršanās, esmu kādas divas reizes tikai viņam aizrakstījusi skaipā vai nu kur, un ko es vispār darot, lai saglabātu draudzību. Bet... goda vārds, man nav tik daudz, ko teikt pašai, ja viņš man zvana vai raksta vidēji trīs reizes nedēļā. Man ir kaut kāda barjera un tā barjera man saka, ka man nav jāstāsta viss. Un man kaitina atskaitīties par visām atzīmēm. Kad šodien prasīju, kas viņam jauns, atbildēja, ka nekas, kas mani interesētu. Awesome. Baigā atdeve no sarunas.
Nu nevar taču cilvēks uzreiz tā pārslēgties no būšanas attiecībās uz "o, būsim labi draugi". Un es neticu, ka viņš to ir izdarījis, tāpēc arī gribu distancēties, jo bail, ka pārpratīs, nesapratīs un domās, ka visas iespējas vēl priekšā. Bail, ka būs tikai viens liels mindfuck. Es neticu, ka te var sanākt labi draugi beigās. Kādi labi draugi, ja viens vēl līdz sirds dziļumiem cer uz otru, kamēr tas otrs baidās, ka pirmais netiek pāri joprojām.
Viņš beigās noteica, ka, labi, var palikt arī pie paziņām tad, nav problēmu. Taču man tas neizklausījās forši pateikts, bet tā mazliet spēlējot uz stīgām. Tagad jūtos mazliet slikti. Iespējams pat par lietām, par kurām nevajadzētu man tā justies. Un nezinu, ko lai iesāk.