Ieraduma pēc regulāri turpinu čekot telefonu, bet šonakt jau man neviens vairs nerakstīs saldsapņus, nezvanīs parunāties un paklausīties manu šūšināšanu.
Kā var zināt, ka neesi kļūdījies? Kur garantijas? Garantijas nav.

Gribu, lai ir kāds, kas samīļo, un klusi paguļ man blakus. Un tad jau būs labi.

Sapnī viņš stāvēja kailu torsu, nedaudz pagriezis sānu, un viņam bija jaunas, melnas bikses un aptuveni kādu centimetru uzlocītas bikšu staras. Ne tās bikses, kuras Jaunajā gadā tika pabojātas un aplietas ar parafīnu.

Tas bija pavisam īss brīdis un viss, ko redzēju, taču šis ir pirmais ne marasmātiskais sapnis ilgākā laika periodā.

Ok, man liekās, ka mamma visu zina vai arī viņai ir diezgan spēcīgas aizdomas. Jūt ar savu mammu intuīciju, ka kaut kas nav vairs tā. Tikko bija dažādu jautājumu virknējums, vai rītdien būšot mājās, un kāpēc tad būšot? Un parīt arī nekur? Un kāpēc? Bet labi. Nav jābūt nekādam Hudini, lai, paskoties uz manu ne to spožāko formu ar saberzētiem lokiem zem acīm, saprastu, ka... nu, jā. Jūs sapratāt. Šī jau nav pirmā nogale, kurā sēžu mājās, taču jāatzīst, ka tādas nedēļas nav bijušas pārāk daudz. Tagad būs. Vairāk. Bet ko padarīsi.