But I would walk 500 miles
And I would walk 500 more
Just to be the man who walks a thousand miles
To fall down at your door


Šodien bijām ar kājām uz Mežaparku. Ja es parēķinu klāt vēl to, ka uz fakultāti gāju ar kājām, tad sanāk jau pieklājīgs attālums nostaigāts.
Gribējām uz to ripuli šūpoties aiziet, bet bija smilšains un visās malās kaut kādi orientieristi skraidīja un ar velosipēdiem minās, un bez tam sāka līt lietus.
Es viņu beidzot mēģināju panest, nu, pacelt. Haha, viņš man sāka mācīt un stāstīt, kā pareizi ir jāceļ, ar taisnu muguru un tā, bet tāpat man nekas tur nesanāca, jo es agri vai vēlu, bet sāku smieties. Pičpaunā neskaitās, un viņam tāpat bija bail mani satraumēt, nīkulis.
Protams, viņš centās pierunāt palikt pie viņa, jo tas samērā netāli ir. Un ja neērti pie viņa, tad var mēgināt sarunāt pie Kārļa. Smējos un teicu, ka to vajag tāpēc, lai Kārlis var nopētīt mani labāk, kā iepriekšējo reizi, kad veda ar mašīnu un redzēja tikai manu vaigu.
Bet jā. Sapratu, ka viņš tomēr man arī dod kādu efektu, ja mājās tā plivinājos un taisīju sev dubultās tējas, bet viņam vēl to neteikšu. Tad jau redzēs, kā būs.