Bijām aizgājuši uz Donatiem, pēc tam klejojām riņķī un apkārt, un es gandrīz droši zināju, ka viņš taču nenoturēsies man nepaprasot to, ko gribēja, taču aizbildinoties, ka nevar, jo tad mani nu gan aizbiedēšot.
Man liekās, ka viņš to manis teikto, ka es "vairāk par viņu baidos apdedzināt" ir pārlasījies un sapratis kā "apdedzināties".
Viņš zina, kas mani biedē, taču turpina biedēt tālāk. Vēl vairāk, viņš nober visu uzreiz un skatās, vai bēgšu. Viņš pirmo reizi mūžā redzēja mani nopietnu. Nu, nopietnu vairāk tādā ziņā, ka es apklusu un praktiski pārstāju runāt un jokoties. Viņam bija baigi jautri, kā es stomos un cenšos pateikt kaut ko sakarīgi.
Long story short, bet viņš gribēja zināt, ko es domāju un ko sagaidu no visa šī. T.i.,vai varam runāt par "mēs" un "mums". Tā bija ļoti, nu, ļoti gara un nogurdinoša saruna. Patiesībā tā bija visa šī diena. Nē, nopietni. No kādiem četriem, pus pieciem līdz pat vēlam vakaram.
Forši it kā bija tas, ka viņš parunāja arī par opciju, ja nu es pasaku nē, tad viss arī ok, ka nav ko plickāties. Protams, būšot tur škrobe. Bet no otras puses - viņš tā kā nesaceroties, kas esot labi manā gadījumā, ja tomēr es neko negribot. Ir - ir, nav - nav. Un ka tāpat nenožēlos, un šitās tikšanās tāpat nebūs kā zemē nomests laiks.
Es gandrīz tur apraudājos, iedomājoties, cik viņš labs. Jā, viņš lūdza neraudāt, jo nepatīk, kad meitenes raud (vai nezina, ko darīt, kad viņas to dara, neatceros īsti). Un tad es saņēmos. Bet tāpat nepateicu, par ko gribējās šņukstēt apkaklē.
Jautājums ir tāds, vai es viņu gribu? Teicu jau šim, ka es nezinu, vai vispār man tā domāšana palīdzēs kaut ko izdomāt par to "mums" jautājumu. I don't mind where you come from. As long as you come to me, viņš man teica vakar. Šodien aizskārām tematus par bijušajiem. Es viņam teicu - es varu pastāstīt visu, nav problēmu runāt. Jautājums, vai tu to arī gribi dzirdēt? Un viņš negribēja. Sarunas gaitā tikai ieminējos vien par diviem.
Kā lai es atrodu to atbildi sev, ja es pati ik pārmirkli svārstos? Man nav slikti viņa kompānijā, bet viņš arī vēl nav licis man pazaudēt galvu sevis dēļ. Es viņam mazliet vairāk. Un tas ir nedaudz traki. Ja es atbildēšu sev, varēšu atbildēt arī viņam.
Bez visa tā, ēdām virtuļus, uzzināju, kurš ir triceps, daudz blenzām un centos pārstāt prasīt "jāaa?", kad uz mani skatās, smaida, bet neko nesaka, lauzāmies ar rokām Hesburgerā un salām uz soliņa parkā.
Man liekās, ka viņš to manis teikto, ka es "vairāk par viņu baidos apdedzināt" ir pārlasījies un sapratis kā "apdedzināties".
Viņš zina, kas mani biedē, taču turpina biedēt tālāk. Vēl vairāk, viņš nober visu uzreiz un skatās, vai bēgšu. Viņš pirmo reizi mūžā redzēja mani nopietnu. Nu, nopietnu vairāk tādā ziņā, ka es apklusu un praktiski pārstāju runāt un jokoties. Viņam bija baigi jautri, kā es stomos un cenšos pateikt kaut ko sakarīgi.
Long story short, bet viņš gribēja zināt, ko es domāju un ko sagaidu no visa šī. T.i.,vai varam runāt par "mēs" un "mums". Tā bija ļoti, nu, ļoti gara un nogurdinoša saruna. Patiesībā tā bija visa šī diena. Nē, nopietni. No kādiem četriem, pus pieciem līdz pat vēlam vakaram.
Forši it kā bija tas, ka viņš parunāja arī par opciju, ja nu es pasaku nē, tad viss arī ok, ka nav ko plickāties. Protams, būšot tur škrobe. Bet no otras puses - viņš tā kā nesaceroties, kas esot labi manā gadījumā, ja tomēr es neko negribot. Ir - ir, nav - nav. Un ka tāpat nenožēlos, un šitās tikšanās tāpat nebūs kā zemē nomests laiks.
Es gandrīz tur apraudājos, iedomājoties, cik viņš labs. Jā, viņš lūdza neraudāt, jo nepatīk, kad meitenes raud (vai nezina, ko darīt, kad viņas to dara, neatceros īsti). Un tad es saņēmos. Bet tāpat nepateicu, par ko gribējās šņukstēt apkaklē.
Jautājums ir tāds, vai es viņu gribu? Teicu jau šim, ka es nezinu, vai vispār man tā domāšana palīdzēs kaut ko izdomāt par to "mums" jautājumu. I don't mind where you come from. As long as you come to me, viņš man teica vakar. Šodien aizskārām tematus par bijušajiem. Es viņam teicu - es varu pastāstīt visu, nav problēmu runāt. Jautājums, vai tu to arī gribi dzirdēt? Un viņš negribēja. Sarunas gaitā tikai ieminējos vien par diviem.
Kā lai es atrodu to atbildi sev, ja es pati ik pārmirkli svārstos? Man nav slikti viņa kompānijā, bet viņš arī vēl nav licis man pazaudēt galvu sevis dēļ. Es viņam mazliet vairāk. Un tas ir nedaudz traki. Ja es atbildēšu sev, varēšu atbildēt arī viņam.
Bez visa tā, ēdām virtuļus, uzzināju, kurš ir triceps, daudz blenzām un centos pārstāt prasīt "jāaa?", kad uz mani skatās, smaida, bet neko nesaka, lauzāmies ar rokām Hesburgerā un salām uz soliņa parkā.
piesēst