Jau jūnijā zināju, ka nebūs man Kalpaka balle. Bet par laimi, man tas nav vairs svarīgi. Nu, protams, ja piedāvātu un būtu izdevība, visdrīzāk noteikti, ka aizietu, taču ja ne, tad ne.

Aizpagājušajā naktī biju pie teroristiem, kur man sašāva kreiso kāju. Trīsreiz. Un arī plaukstai tika. Kratījos kaut kādā smagajā automašīnā un izvairījos no kokiem. Pagājušajā naktī man sapnī bija milzīga dzelteni brūna pūce. Aptuveni 1x2m kādi varētu būt. Un tā pūce bija tā kā no papīra un lidoja man virsū.
Ar nepacietību gaidu, kas būs šonakt. Nu, kādreiz jau arī jāpienāk kārta tiem nerātnajiem.

Ak jel, man tomēr dzīve arī spēj sagādāt kādus pēkšņus priekus.
Telefonsaruna, kas sākās ar vārdiem "Atceries, kā mēs toreiz to salviju?" ir dieezgan daudzsološa, ne? Citādāk dažreiz tā vien liekās, ka no mana bio rakstītā "Viena traka, blonda meiča, kas pīpē zāli un lauž sirdis, neko nedarot un sev nezinot." ir paliksui pāri tikai daļa par "blondu meiču". Jo cik nu laužu es, un cik lauž mani, bet ne par to stāsts.
Izskatās, ka man būs atkārtojums. Nu, tikai ne ar salviju vairs, bet citiem kaltētiem augiem.