Ak jel, man tomēr dzīve arī spēj sagādāt kādus pēkšņus priekus.
Telefonsaruna, kas sākās ar vārdiem "Atceries, kā mēs toreiz to salviju?" ir dieezgan daudzsološa, ne? Citādāk dažreiz tā vien liekās, ka no mana bio rakstītā "Viena traka, blonda meiča, kas pīpē zāli un lauž sirdis, neko nedarot un sev nezinot." ir paliksui pāri tikai daļa par "blondu meiču". Jo cik nu laužu es, un cik lauž mani, bet ne par to stāsts.
Izskatās, ka man būs atkārtojums. Nu, tikai ne ar salviju vairs, bet citiem kaltētiem augiem.