Vakar biju uz Mehānisko apelsīnu, un pēc pirmās daļas beigām, nopriecājāmies, ka nesēdējām tomēr pirmajā rindā. Bet secinu, ka kļūstu veca. Jo agrāk, iznākot no teātra, es nemēdzu uzdot jautājumus - klausies, kā tu saprati izrādes beigas un to domu?
Bet nesūdzos. Man dažas idejas ļoti aizķērās prātā.
Un man ir ļoti skumji. Es tikai iedomājos par to, kā būs. Un paliek vēl skumjāk. Kaut kas ļoti nav.

Tieši pirms gada aptuveni šajā pat laikā man atrakstīja - Čāu, Madžiņ! Kā tur bija ar to last.fm? Palīdzi mani reģistrēt.
Rīt viņam Frankfurtē nopietns un svarīgs mītings.

Un vēl manas problēmas ar Pienvedēju koncertu, kuru gribēju apmeklēt, bet nebija ar ko, atrisinājās pašas. Jo pavisam vienkārši man nav naudas, ja vien tā neuzradīsies pēkšņi, bet tā jau nu nenotiks.

Taču bez visa krepa, ko šodien rakstu - jūtos kā izmesta no laivas mazliet. Jeb kā man labāk patīk salīdzinājums ar pakāpenisku ekstremitāšu noraušanu. Nu, kā cilvēks var dzīvot tā, ka viņam rauj nost rokas, kājas?
Es nezinu ko, kas, kā un pa kuru laiku ar mani ir to izdarījis, bet kaut kas ir padarījis mani emocionālāku. Biju taču diezgan kā mūris. Tāds, uh, ar iekšiņām, ar racionalitāti (bet neviens jau nav teicis, ka emocijas nav racionālas, ne?) un tādu kā... stabilitāti? Bet tagad sāku sevi nepazīt. Nē, ne gluži nepazīt, Es vienkārši domāju un brīnos, no kurienes tas viss nāk.
Šodien un vakar mani mēdz piemeklēt tādas kā lēkmes, kuru laikā es domāju, kā sevi sakārtot. Kur ņemt spēku. Atmest man negribās, bet saprotiet paši, būtu vieglāk turpināt, ja būtu, kur ņemties spēku. Un savos šajos lēkmju brīžos, domāju par cilvēku, kurš neitrāli spētu pabārstīt visādas gudrības un stulbības par un ne par tēmu. Nebūtu slikti.