Vakar biju uz Mehānisko apelsīnu, un pēc pirmās daļas beigām, nopriecājāmies, ka nesēdējām tomēr pirmajā rindā. Bet secinu, ka kļūstu veca. Jo agrāk, iznākot no teātra, es nemēdzu uzdot jautājumus - klausies, kā tu saprati izrādes beigas un to domu?
Bet nesūdzos. Man dažas idejas ļoti aizķērās prātā.
Un man ir ļoti skumji. Es tikai iedomājos par to, kā būs. Un paliek vēl skumjāk. Kaut kas ļoti nav.