Ziniet, kā - ja pašam nav ko par sevi stāstīt, tad parunāšu vismaz par citiem. Bet nē. Man pēdējā laikā arvien biežāk dusmu uzsit vienas dāmas cibas ieraksti.
Ar vīriešiem neiet? To es saprotu.
Drāmas? Nu labi. Gadās, gadās taču pa kādai. Bet...ahhh. Labi. Pāris teikumos ievadam. Ok, pāris teikumi tie nudien nebūs.


Šī čiepa laimīgi dzīvoja savās 3 gadus ilgušajās attiecībās ar viņasprāt labāko vīrieti kādu ir satikusi. Šķiet, diezgan daudz ko balsta tīri uz seksu. Paralēli savām permanentajām attiecībām, augustā sāk tikties ar kādu vēl ļoti labu čali, ko saukā par "bumbulīti". Bumbulītis esot tik labs, tik jauks, un viņā esot viss tas, kas neesot viņas vīrietī, 'n shit, blah blah blah. Tā nu radušās plaisas stabilajās attiecībās kļūst arvien izteiktākas un kaut kad septembrī žube ir kā galvenā iniciatore attiecību pārtraukšanai ar savu mīļoto vīrieti. Ak jā, pret šo Bumbulīti viņai nemaz nebija karstas jūtas, bet nu viņa domāja, ka iemīlēs viņu, un ja ne, tad vismaz vīrieti varēs pakaitināt gan, vai kaut kā tā. Tikmēr pamestais vīrietis zvanās viņai un grib parunāties, un runā par pašnāvībām. Savukārt čiepa, protams, viņai jau arī bija grūti un tā, taču radās iespaids, ka visvairāk viņai pietrūka tieši šīs seksuāla rakstura izdarības, jo viņš taču bija pats, pats, pats "Dievs" šajā ziņā, paralēli skandējot par to, ka "viņš mani nemīl, viņš pat necentās mainīties, es viņu balstīju visu vidusskolu".
(Nē, es atzīšu, ka sākumā man pat bija interesanti lasīt visu šito cūcību.)

Lomas mainījās brīdī, kad viņas bijušais bija meties jaunās attiecībās, par kurām šī bija ārkārtīgi sašutusi. Kā, kā, viņš var uzsākt jaunas attiecības, kad mēnesis nav pagājis kopš šķiršanās?! Tas jau galīgi nekas, ka pašai ir tieši tādas pašas attiecības, kuras turklāt sākās mēnesi pirms abu šķiršanās. Sajutāt ironiju?
Kopš tā brīža šķiet šamā visu uztvēra par sava veida sacensību, kurā centās pierādīt bijušajam, ka ir laimīga un veiksmīga būtne.

Un tā šie bijušie spēlējās ilgi un dikti. Šī visu laiku kauca par to, kā viņai viņš pietrūkstot, kāds maita ir, ka abu draudzība/attiecības nekad neko viņam nav nozīmējusi. Nu, jūs ziniet, tādā garā turpinot. Vārdu sakot, viņas bijušais vīrietis pieņema tagadni, kāda tā ir, un bija samierinājies, kamēr šī sieviešu kārtas pārstāve ārdījās, rāpoja viņam pakaļ, lūdzās un rakstīja vēstules no sirds dziļumiem ar asarām acīs par to, kas bijis, par to kāpēc ir kā ir, un ka tā tam nebija jābūt. Vienā no šādām histērijas-lūgšanās reizēm abi pārgulēja, un viņa pēc tam atkal bija ļoti sašutusi un nikna, kā gan viņš var tā bohēmoties un gulēt ar citām visām pa labi pa kreisi, čaļa meitenes sauktdama par kucītēm, un pati ļoti uztraucās vai nav tikusi aplaista ar STS.
Jā. Ap to laiku viņa joprojām ir kopā ar Bumbulīti, ar kuru iet uz koncertiem un teātriem, un visādi citādi pavada laiku. Bet ne uz ilgu laiku. Viņa nemitīgi vaimanā par to, kas viņai tiek nodarīts, lūdz Dievu un prasa "kāpēc", lūdz izturību. Tomēr laikam nedaudz sirdsapziņa nostrādā un viņa saprot, ka tas ir ļoti nekrietni tā izdarīties pret Bumbulīti. Saņem sevi rokās un atvainojās viņam par laiku, kuru pazaudējis.

Stāsta varone izlemj, ka vajag sevi uzkačāt, vajag uztjūnēt. (Sporta zāle, vizuālā sakopšana un tādas lietas. Nebūt nav slikta doma, protams!) Un... kad tas būs darīts, tad plānojot vēl Bumbulīti atgūt un iekarot vēlreiz.

Un nelielu uzmanību - pilnīgi un galīgi neiedomājams notikumu pavērsiens - kā nu bijis, kā nu nebijis, bet tagad šī ir atkal laimīgi kopā ar bijušo, un, skraidot no viena pie otra un raudādama, pa janvāri neaizgāja uz 11 eksāmeniem (mācās divās fakultātēs vienlaicīgi), samaksāja ārstam, kas uzraksta zīmi par slimību, dabūja sesijas pagarinājumu un domā kā izbraukt, lai nav jāmaksā par diviem zaudētajiem kredītpunktiem. Un, uzminiet nu, arī tas izdevās.
Un tas viņas "man ļoti to vajag" un "es gribu" mani diezgan tracina, dritvai, nu. Un tas, ka viņa ir gatava (citēju) saki, kam man atsūkāt, saki, kam man samaksāt, es darīšu VISU nepieciešamo. Lūk, šis man šķiet tik ārprātīgi primitīvi un pirmatnēji. Kaitina tāda dāmīte, kura principā pati ir visu novedusi pie šāda rezultāta, un ir baaaaigā cietēja. Lai es arī viņu nepazīstu, dažreiz man rodās vēlme iedot viņai ar lāpstu un pateikt... Nu, jā. Un kaut ko pateikt.

Un es tagad pat vairs nezinu, kāpēc visu šo rakstīju, bet laikam jau tāpēc, lai nodomātu pie sevis, cik gan labi, ka es tāda neesmu.

To iepriekšējo es patiesībā rakstīju pa dienu pirms biju aizbraukusi staigāt pa veikaliem un zābakus sev meklēt. Atgriežoties no veikala esmu apskaužami labā garastāvoklī, jo guvums ir, un secinu, ka tā sajūta, kad esi iegādājies kaut ko labu un kas tev patīk, ir viss, kas man bija nepieciešams. Tagad man gribētos papriecāties.
Atpakaļceļā iebraucām pie vectētiņa un vecmāmiņas, kas abi ir mazliet saaukstējušies. Taču traki labi tā aizbraukt. Vectētiņš rādīja uz galda nokopētu avīžu lapu saistībā ar 1991.gada barikādēm un teica, ka viņš atkal ir publicēts. Un nemaz nemeklējot, kurš no tiem visiem ir vectētiņa raksts, es uzmetu aci un zināju, ka gan jau tas, kurš ar virsrakstu "Joks par rubļiem un šņabi". Un tā arī bija.