To iepriekšējo es patiesībā rakstīju pa dienu pirms biju aizbraukusi staigāt pa veikaliem un zābakus sev meklēt. Atgriežoties no veikala esmu apskaužami labā garastāvoklī, jo guvums ir, un secinu, ka tā sajūta, kad esi iegādājies kaut ko labu un kas tev patīk, ir viss, kas man bija nepieciešams. Tagad man gribētos papriecāties.
Atpakaļceļā iebraucām pie vectētiņa un vecmāmiņas, kas abi ir mazliet saaukstējušies. Taču traki labi tā aizbraukt. Vectētiņš rādīja uz galda nokopētu avīžu lapu saistībā ar 1991.gada barikādēm un teica, ka viņš atkal ir publicēts. Un nemaz nemeklējot, kurš no tiem visiem ir vectētiņa raksts, es uzmetu aci un zināju, ka gan jau tas, kurš ar virsrakstu "Joks par rubļiem un šņabi". Un tā arī bija.