Interesanti ir tas, ka es nekrītu panikā, uzzinot, ka viņš kaut ko plāno. Man patīk, ka viņš nav galīgi saspiedies. Nu, vai vismaz to neizrāda tik stipri. Viņš, ņemot vērā A un manus novērojumus, varētu būt vien kaut kādā mērā saspiedies. Un varbūt tieši tas man neliek nobīties. Vai arī varbūt tas, ka pati sāku saspiesties.
Atkal es dzīvoju brīvdienām, parastās darba dienas velkās ilgi. Es gaidu tikai brīvdienas, lai gan nekad (atskaitot pagājušo piektdienu) nekas nav ticis sarunāts iepriekš par plāniem; plāni notiek paši. Brīvdienas ir laiks, kad es viņu iepazīstu un redzu. Tāpēc es gaidu brīvdienas. Ikdienā viņš ir turpat un tajā pat laikā tālu prom.