Man tas ir jāizbeidz. Katru reizi, kad ieraugu, ka arī Viņš ir tiešsaistē, visas manas iekšiņas mazmazlietiņ salecās. It kā tā sajūta, ka tā viņš būtu tuvāk, ka viņš patiesībā sēž simetriski man pretī monitoram, tikai savā galā. Viņš ir tik tuvu un tikpat tālu. Tad viņš ir mājās, savā puiciski nekārtīgajā istabā ar sarkano dīvānu un paša zīmējumiem pie sienām. Un es taču zinu viņa mājas; jāiet garām SuperNeto un armēņu mafijas iestādei. Tā pilsētiņa ir tieši tik neliela, ka ir caurstaigājama maksimums kādu trīsdesmit minūšu laikā. Ja grib streipuļot krustām, šķērsām ar vairākiem apskates objektiem, tad, protams, ilgāk, jo viņiem ir parks, vairākas diennakts točkas un privātā ēstuve "Pie Pētera & Pjotra", kas esot ierīkota dzīvoklī. Ikdienas mirstīgajam saņemšanās iet uz šādu iestādi prasa zināmu sagatavotību, taču karbonādes esot tur labas. Vismaz pašam nav jātaisa.
Brīdi skatos uz bildi un domāju, ja nu viņš tāpat skatās uz manējo? Tad tas būtu vēl tuvāk.
Dažreiz prātoju ieķerties klaviatūras galā un aizrāpties līdz tam viņa galam.
Katras brīvdienas, kad braucu uz Rīgu (un es braucu tiešām katru brīvdienu pēdējā laikā), esmu pasākusi cerēt, ka mans vilciens kavēsies, kā rezultātā tas Centrālstacijā iebrauktu vienā laikā ar viņa vilcienu, kā reiz bija sagadījies.
Visa šī patieso stulbumu un tā apmērus tā pa īstam tikai sāku saprast šodien. Tādi cilvēki nevienam nepatīk, tādi cilvēki kaitina un par viņu stūrgalvību, nejēdzīgo idiota neatlaidību raksta anekdotes un traģikomēdijas trīs cēlienos, par ko saprātīgajiem gardi nosmieties. Arī es sakaunējos, bet tās ir čaumalas, tas ir pārpalikums no visa tā, kas bijis. Čaumalas, kas smalki sadrumstalotas kā smiltis, tiek nēsātas kabatā līdzi, kamēr tā izdilst.
Saprotiet, Jūs nevarat iemācīt aklajam redzēt. Saprotiet, es vēl neesmu gatava nodejot pēdējo Ziedu valsi. Čaumalas vēl durās pirkstos, kad rokas lieku kabatās.