Vakar, pēc atdalīšanās no fiziķu bara, sāku mazliet, atļaušos žargonismu, heitot apkārt notiekošo. Slapjas kājas, nosalušas rokas un auksts deguns, un fonā vēl tas, ka, protams, gaidīju, kad tomēr E piezvanīs, pat labi zinot, ka tas var notikt ar varbūtību "iespējams". Protams, ka es gaidīju.
Bet, nu, kad tuvojās viņa darba laika beigas un redzēju, ka un kā ārā līst, nodomāju jau, ka nez vai tas pārāk veicinās man labvēlīgu rezultātu, kas rezultētos ar saskriešanos. Laiks pēc sūda. Turklāt darbs, noguris un tā. Var jau saprast.
Heitot pārstāju Spot Cafe, kur pārtraucu izskatīties kā emo, kas ierāvies pirmām kārtām jau sevī un, otrkārt, stūrī; sāku dejot un dzīve palika daudz košāka.
Biju sev un vēl pāris cilvēkiem teikusi, ka šī ir pēdējā reize, kad izrādu iniciatīvu, t.i., prasu un uzprasos par brīvdienām. Diezgan droši var rēķināt, ka nākamo nedēļu arī neredzēsimies un tad būs trīs nedēļas. Elīnai arī teicu, ka, nu, jāmet miers. Ja nav, tad nav, un ko tur var vispār tad izdarīt? Bet tagad es domāju, ka
a) varbūt vēl nevajag visu man sadramatizēt, jo iepriekšējās brīvdienās es nevarēju tikt piektdien, sestdien, un svētdien būtu diezgan nekrietni gribēt, lai otrs met visu pie malas tikai tāpēc, ka es varu tikt. Savukārt, šonedēļ nevarēja tikt principā viņš, un es atkal nevaru gribēt, lai viņš pa nakti un lietu un pēc darba kaut kur ietu un sēdētu nakti. Pirms tām divām nedēļām taču viss bija skaisti un nebija pamats tādai šaubu sēklai;
b) kad man kādreiz mana "plintes nemešana krūmos" un klusās ciešanas ir beigušās ar kaut ko pozitīvu?
Nez vai man izdosies pašai neuzprasīties, bet es centīšos, un nav jau jēga viņam prasīt, kas par sūdu notiek, ja tas "notiekošais sūds" ir tikai manā galvā, piemēram. Lai vai kā, pie manis vēl ir viņa ne-viņa lietussargs, kurš kādreiz jānogādā atpakaļ.
Pus astoņos no rīta ieritinājos segās, paķēru spilvenu un nobira divas asaras. Bet tikai divas. Tās nebija par laimi. Tās par to, ka viss ir tā, kā ir.