Ar šīs nedēļas sākumu, t.i., pirmdienu, man ir parādījusies tāda dīvaina sajūta, ka ar E ir kaut kas citādāk, kā iepriekš. Man ir tāda kā nedrošības sajūta par sevi un par to, kas un kā notiek. Man bail, ka esmu pārāk uzmācīga, čaļiem taču patīk medīt, nevis ka medījums pats uzskrien uz dakšas. Bet kur ir tā robeža? Robežas man nekad nav īsti sanākušas. Man bail, ka neapmainīsimies ziņām vienu, divas dienas un tā tas paliks par neko. Man nedaudz piezagusies sajūta, ka es esmu tā, kas grib tikties un redzēties.
Nu nav jau pagājis daudz laiks nemaz, taču pirms tam laikam vienkārši dzīvoju, baudīju un nepiedomāju, kas notiek, jo sev pateicu šoreiz nesacerēties un nesatīksmināties, jo tas tā īsti labu galu nekad man nav ņēmis.
Man bail, ka patiesībā notiek sūds, taču es tikai visu pozicionēju šausmīgi skaisti un pūkaini.
No rīta pārcilāju visu un mēģināju saprast, vai manai dīvainajai sajūtai ir kāds pamats. Un, here we go, laikam nav gan. Sāku skaitīt redzēšanās reizes un kurš izteicis priekšlikumu. Šonedēļ viņš vienreiz, gaidot, kamēr man beigsies darbs, sistemātiski pierijās un tērēja naudu; otreiz sagaidīja mani, lai gan teorētiski mājās bija tas eksāmena ēdiens jāizmēģina; trešo reizi "saskriešanos" sarunāju es un gaidīju. "Satikšanās" ir pēdiņās, jo viņš ienāca Centrālstacijā trīs minūtes līdz vilciena atiešanai.
Un un un tad es laikam kaut kā saskumu par brīvdienām. Šitām un nākošajām. Bet gan jau. Kaut kas jāizdomā. Tikai tās bailes, ka es uzbāžos čalim. Ak, no kurienes viņas un kā var dabūt prom? Kā lai cīnās ar to visu?
Tās sajūtas gan jau no pēdējā laika stresiem, pārdzīvojumiem un tā, ka... viņu vairs negribās nekur tālu aizlaist prom. Jo, saprotiet, tā idille. Es tur esmu bijusi, un man tur paspēja iepatikties. Neesmu to skaļi vēl teikusi, bet man gribās redzēt E pēc iespējas biežāk. Un tagad pilnīgi droši varu teikt, ka es tomēr spēju ilgoties un man var pietrūkt cilvēks arī šādā veidā. Teikoties ar I, šī sajūta nekad līdz galam neatnāca.
Es atceros, ka E nevarēja pagulēt pēc tās pirmās nogales, ko nočillojām, un teica, ka domājis par čiepu un čiepismiem, t.i., vairāk vai mazāk, bet mani. Tad ļoti iespējams, es nevarēšu pagulēt šonakt. Kaut kur vajag atrast sirdsmieru, ka viss ir labi. Un tā kā man patīk sīkumi, es atceros mūsu sarunu pirmo reizi tiekoties pēc Labas Dabas:
- Kad atvedāt mani uz mājām, manī iestājās maza panika, jo reāli es zināju tikai to, ka tevi sauc E un kurā pilsētā dzīvo. Un nodomāju, ka visdrīzāk nekad vairs neredzēsimies.
- Nē, tāpat es tevi atrastu.
- Bet kā? Ja nav kopīgo draugu. Nav nekas.
- Atrastu kaut kā. Kad atbraucu mājās, biju ārkārtīgi pārguris. Viss ko izdarīju, bija, sameklēju tevi, un aizgāju gulēt.
Nu nav jau pagājis daudz laiks nemaz, taču pirms tam laikam vienkārši dzīvoju, baudīju un nepiedomāju, kas notiek, jo sev pateicu šoreiz nesacerēties un nesatīksmināties, jo tas tā īsti labu galu nekad man nav ņēmis.
Man bail, ka patiesībā notiek sūds, taču es tikai visu pozicionēju šausmīgi skaisti un pūkaini.
No rīta pārcilāju visu un mēģināju saprast, vai manai dīvainajai sajūtai ir kāds pamats. Un, here we go, laikam nav gan. Sāku skaitīt redzēšanās reizes un kurš izteicis priekšlikumu. Šonedēļ viņš vienreiz, gaidot, kamēr man beigsies darbs, sistemātiski pierijās un tērēja naudu; otreiz sagaidīja mani, lai gan teorētiski mājās bija tas eksāmena ēdiens jāizmēģina; trešo reizi "saskriešanos" sarunāju es un gaidīju. "Satikšanās" ir pēdiņās, jo viņš ienāca Centrālstacijā trīs minūtes līdz vilciena atiešanai.
Un un un tad es laikam kaut kā saskumu par brīvdienām. Šitām un nākošajām. Bet gan jau. Kaut kas jāizdomā. Tikai tās bailes, ka es uzbāžos čalim. Ak, no kurienes viņas un kā var dabūt prom? Kā lai cīnās ar to visu?
Tās sajūtas gan jau no pēdējā laika stresiem, pārdzīvojumiem un tā, ka... viņu vairs negribās nekur tālu aizlaist prom. Jo, saprotiet, tā idille. Es tur esmu bijusi, un man tur paspēja iepatikties. Neesmu to skaļi vēl teikusi, bet man gribās redzēt E pēc iespējas biežāk. Un tagad pilnīgi droši varu teikt, ka es tomēr spēju ilgoties un man var pietrūkt cilvēks arī šādā veidā. Teikoties ar I, šī sajūta nekad līdz galam neatnāca.
Es atceros, ka E nevarēja pagulēt pēc tās pirmās nogales, ko nočillojām, un teica, ka domājis par čiepu un čiepismiem, t.i., vairāk vai mazāk, bet mani. Tad ļoti iespējams, es nevarēšu pagulēt šonakt. Kaut kur vajag atrast sirdsmieru, ka viss ir labi. Un tā kā man patīk sīkumi, es atceros mūsu sarunu pirmo reizi tiekoties pēc Labas Dabas:
- Kad atvedāt mani uz mājām, manī iestājās maza panika, jo reāli es zināju tikai to, ka tevi sauc E un kurā pilsētā dzīvo. Un nodomāju, ka visdrīzāk nekad vairs neredzēsimies.
- Nē, tāpat es tevi atrastu.
- Bet kā? Ja nav kopīgo draugu. Nav nekas.
- Atrastu kaut kā. Kad atbraucu mājās, biju ārkārtīgi pārguris. Viss ko izdarīju, bija, sameklēju tevi, un aizgāju gulēt.
piesēst