Ar K un Ed (jeb Kasparu un Edgaru) bijām Kalnciema kvartālā. Protams, ka čaļi kavē. Bet, ok, viņi tomēr minās ar velosipēdiem. Un, protams, ka viņi runāja visādas muļķības, piemēram, pasmiešanās par Daiguci vai Asmuss un Mārtiņu. Bet. Ja Ed es nebiju satikusi kopš jūnija vai maija, tad K tas ir gandrīz gads. Garš gads ar kaudzi dažādām pārmaiņām.
Tā kā viņi runāja sūdu, joprojām nesapratu, kur K brauc, bet laikam jau tas, ko domāju iepriekš - Madride vai Barselona. Vārdu sakot, Spānija. Uz gadu, mācībās šķiet. Viņa meitene laikam tagad uz pus gadu aizbraukusi apmaiņā uz Tamperi. Čalim neiet. Bet, nē, vispār jau tas ir šausmīgi forši un skaisti, ka ir atradis kādu.
Ed, savukārt, ļoti apzinās savu lomu un dara to varbūt mazliet par daudz, t.i., citēšu "Ar ko tu vispār runājies pus gadu, kamēr biju prom? Ko tu darīji bez manis?"
Bet forši čaļi, forši.
Teicu, ja nepaspēšu uz pēdejo vilcienu, zvanīšu Kasparam un teikšu, ka man tomēr vajag viņa radiatoru un gulēšu pie viņa. Viņi abi pēc tam futbolu brauca skatīties, cik manā informācijā. Taču es devos uz pēdējo vilcienu satikt E, iedot buču un iesēdināt vilcienā. Īsākā tikšanās ever. Bet nebija jau paredzēts arī nekas vairāk un nekas nemaz nevarēja paredzēties. Tā ir tā daļa par neiespējamo tikšanos. Kad vienkārši nesanāk. Nesanāk, lai arī kā līstu no ādas ārā.
Cik nu tajās divās minūtēs pastāstīja, tad eksāmenā gāja diezgan labi. Kaut ko tur ne tā mazliet sataisījis, bet nu, kam negadās. Atzīmes zināšot rītdien.