Tā. Gandrīz 2 gadus ilgā epopeja ar "Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā" ir noslēgusies.
Man šobrīd ir grūti pat runāt un es vispār esmu ļoti nedefinējamā stāvoklī.
Varētu sēdēt skatoties vienā punktā un nejust laiku.
Skarbs, skarbs maigums. un tomēr pāri visam, vai tieši otrādi - kaut kur dziļi iekšā - bezcerība un bezgalīgas atkārtošanās nolemtība.
un tagad man bail, ka kaut kad mājās pārradīsies brr un nesapratīs, kas ar mani notiek.
un man tik ļoti negribēsies paskaidrot. jo es jau pati nemaz nezinu.