ai, tāds sagurums bet vēl diezgan jāpadara, lai sirdsapziņa ļautu iet gulēt. šodien biški izspruku no rāmjiem un sadusmojos uz brr par to, ka viņš it kā neatšķir svarīgo no nesvarīgā. patiesībā jau viņam tikai daļa vainas. ieviestu es beidzot savā dzīvē kārtīgu režīmu un noliktu viņu fakta priekšā, ka man tāds tagad ir, ne viņš varētu pīkstēt , ne  es pukoties.
vienvārdsakot - būtu kaut kāda sakārtotība, kura man droši vien nemaz nepatīk, jo, sitiem mani nost, man tā šodienas eksplodācija kaut kādā ziņā pat patika. man patīk lēkāties pa tiem sajūtu grāvjiem un pašai izdomāt tās gradācijas, ja dzīve tās nepiedāvā pietiekami bieži. Man patīk ar dzīvi spēlēties, to  spēlēt un režisēt. Laikam tāpēc man tāda mīla arī uz teātri.
</span>