Ir tas vientuļais krēsls, kas liek būt nepārtrauktā kustībā, jo pats tu tur sēdēt nedrīksti, jāpiedāvā tiem citiem, kuru nav. Un līdz ko tu uzgriez muguru tas krēsls par tevi smejas. un pēc tam jau sāk arī drusku tā kā paspārdīt. Un tad tu beigās to vairs neizturi un apsēdies tajā krēslā, lai to savaldītu. Un tā arī no tā vairs nekad nepiecelies. Jo tā arī neiemācījies saprast, ka nav tikai sēdēt vai nesēdēt. Ir sēdēt-piecelties-sēdēt-piecelties-palaist citu apsēsties-sēdēt-utt.