Šovakar daudz jādomā par to vai īpašība, kuru aprakstīšu tālāk ir kādā nelāga dzimumam piemītoša vaina vai iemācīta/ pieredzē iegūta.
Problēma: nespēja koncentrēties uz savām domām vai atslēgties no apkārtējās vides, ja klāt ir vēl kāds (pat ja viņš ar tevi nerunā)
Plašāks paskaidrojums: Man tā ir bijis vienmēr, bet ļoti saasināti to jūtu tagad, ceļojumā, ka nespēju sakoncentrēties un izdomāt kādas savas domas līdz galam, ja man līdzās ir vēl kāds. Tā sajūta ir pilnīgi tāda, ka es nedrīkstu veltīt laiku sev, jo man visu laiku ir jābūt gatavai atbildēt vai palīdzēt tam/tiem citam/citiem, kas ir apkārt. Ar baltu skaudību skatos uz to, cik veselīgi ar to galā tiek brr. Šķiet, tāpēc mani arī īsākos ceļojumos nereti pārņēma tāda izteikta izmisuma sajūta, kurai ārēji nav nekāda izskaidrojuma. Nez' tas kāds sieviešu gādības, mātišķuma vai paļāvības gēns vai tomēr tikai un vienīgi pārlieku ieaudzināta pieklājība?
Šajā garajā ceļojumā nelīdz arī nelielas vienpatības tūres (laikam gan tāda ir bijusi tikai viena), jo tajās prāts, aiz priekiem, ka palicis viens, tik pat kā atslēdzas vispār un neiespringst par neko. Vienpatības mirkļos esmu mēģinājusi kaut ko pierakstīt, bet šķiet, ka prāts ir iegājis sleepmodē.
|