Kaut kur dziļi galvā sēž koncepts, ka laika plānošana ir kaut kas nicinošs - liecina par garlaicīgu, vienmuļu, paredzamu dzīvi.

Kā šim priekštatam ierādīt tā īsto vietu?

Un kā pašai sevi tur dziļi galvā pārliecināt, ka plānojot darāmo paliek vairāk laika spontanitātei (kas, kā nojaušat, manā "dziļi galvā sēdošajā vērtību listē" ir kaut kas skaists, burvīgs, mirklīgs un laimīgs)?

Ražīgs rīts sanāca:

Visupirms pati ar virtuves šķērēm drusku pielaboju matu griezumu, tad, pusceļā uz darbu paliku ar apmēram šādu riepas/rāmja situāciju:


Nomūrējos līdz elkoņiem visiem garāmbraucējiem par rīta izklaidi, gala beigās ar gandrīz "degošu" riepu kaut kā nonācu līdz darbam.

Te kārtējo reizi pārliecinājos, cik labi, ka ir sportisks kolektīvs - ar vairākiem riteņguru kolektīvā, šādas problēmas novērst ir vienas uzgriežņatslēgas un5 min jautājums. Ripojam atkal!