Berlīne ir galējību pilsēta - vai nu īsts vācu pedantisms vai nu pilnīga anarhija un iestrēgšana tīņu vecumā. Bet M saka, ka man vajag vienkārši ar pētnieka interesi to visu piefiksēt, bet nemēģināt iebīdīt savā vērtību sistēmā. Izrādās, ka man pat tāda ir. Tas tagad sāk izkristalizēties. Pārņem līdzīga sajūta kā Orhusā - cilvēkiem, kuriem nekad savā dzīvē nav bijis jādomā par iztikšanu, trūkst veselīgas devas atbildības sajūtas. Un šeit 'atbildības sajūta' ir jātver plašākā mērogā - kā attieksmē pret sevi, savu attīstību, utt, ne tikai par to, ka jādabū labāks darbs, lai būtu nodrošināta dzīve, utt... P.S. - piedodiet, bet nerakstīšu tik bieži kā sākumā. pilsētas paliek lielākas un tādas, ko neesmu redzējusi, tāpēc, veltīt laiku gariem ierakstiem šeit ne vienmēr sanāk.

Berlīne mums šajās divās dienās parādīja sevi no divām pilnīgi dažādām pusēm. Bet patiesībā lielu nozīmi spēlē tas, pie kādiem cilvēkiem paliekam, jo viņu ietekmē mainās arī mūsu pilsētas skati. Pirmās divas naktis palikām pie ļoti prātīgiem, pieaugušiem cilvēkiem, kas gāja gulēt desmitos un cēlās 5:30, lai 7os dotos uz darbu. Tāpēc pirmās dienas Berlīne mums ir ļoti tūristiska - galvenie apskates objekti, industriālas, modernas ēkas. Ļoti biznesīga un nopietna.
Savukārt vakar uz divām naktīm ievācāmies pie jau iepriekšminētā pāra, kas ir gluži pretēji - savos gandrīz 30mit dzīvo bez kārtīgiem darbiem, pūš trompetē, ievelk pa dūmam pāris reizes dienā un ballēt dodas sākot no desmitiem vakarā. Tāpēc arī vakar vairāk bijām pa ne tik tūristiskām vietām, tāpēc arī mazāk bilžu. īsti nezinu kāpēc, bet nu tā nu tas ir.