Berlīne ir galējību pilsēta - vai nu īsts vācu pedantisms vai nu pilnīga anarhija un iestrēgšana tīņu vecumā. Bet M saka, ka man vajag vienkārši ar pētnieka interesi to visu piefiksēt, bet nemēģināt iebīdīt savā vērtību sistēmā. Izrādās, ka man pat tāda ir. Tas tagad sāk izkristalizēties. Pārņem līdzīga sajūta kā Orhusā - cilvēkiem, kuriem nekad savā dzīvē nav bijis jādomā par iztikšanu, trūkst veselīgas devas atbildības sajūtas. Un šeit 'atbildības sajūta' ir jātver plašākā mērogā - kā attieksmē pret sevi, savu attīstību, utt, ne tikai par to, ka jādabū labāks darbs, lai būtu nodrošināta dzīve, utt... P.S. - piedodiet, bet nerakstīšu tik bieži kā sākumā. pilsētas paliek lielākas un tādas, ko neesmu redzējusi, tāpēc, veltīt laiku gariem ierakstiem šeit ne vienmēr sanāk.