Par Varšavu īsti daudz nav ko teikt, jo staigājām gana daudz, bet vienā brīdī palika drusku garlaicīgi, jo lielpilsēta ir un paliek lielpilsēta. pie tam vēl vasaras vidū te ir līdzīga situācija kā Rīgā - tūristu vairāk kā vietējo.
Mums bija ļoti jauki pajumtes devēji - skaitījās, ka mūs uzņēma meitene vārdā Anna, bet viņa bija diezgan aizņemta, tāpēc mēs vairāk komunicējām ar viņas dzīvokļa biedru Mateušu. Viņš bija ļoti interesants - gejs, kurš mācās senebreju valodu un sešus gadus ir veģetārietis. ļoti patīkams un izpalīdzīgs. Diemžēl aizmirsām viņu nobildēt. Kaut ko vairāk lasiet pie komentāriem bildēs, citādi - nebijām ļoti pārsteigti.

Tātad atkal par stopēšanu - no Varšavas uz Poznaņu tikām ar 2 mašīnām. Šoreiz bija jāgaida visilgāk - 40 minūtes! (hi hi) Tā kā varu teikt, ka mīts par to, ka stopēt Polijā ir grūti, ir tikai mīts. Mīts par to, ka Polija ir 'never ending' gan ir taisnība. Kādus 100 km nācās braukt ļoti lēni, jo bija korķi. Tieši tā, korķi pusotras, divu stundu garumā. Vīrietis, kas mūs paņēma brīnumainā kārtā runāja diezgan sakarīgā angļu valodā un stāstīja mums daudz ko par poļu politiku.
Viņš mūs izmeta kādus 35 km no Poznaņas, bet tur mēs negaidījām ilgāk par pusbumbiera apēšanas laiku, kad kāds ļoti entuziasks vīrietis speciāli izgrieza no tālākās joslas, lai paķertu mūs. Viņš mūs aizveda līdz vietai ar mežacūkām, bet par to jau jūs esat informēti. :)
Kopējais ceļa ilgums - 6 stundas.

Pagaidām par Poznaņu esmu sajūsmā (izņemot gadījumu ar meža cūkām un to, ka ārā šodien ir +34 grādi). Mums ir vienkārši pasakaini pajumtes devēji - 26-gadīgs pāris, kas ir ļoti līdzīgi mums. Meitene mūs pabaroja ar ļoti garšīgām maizītēm (tomātiņš, sierinš, pesto, paprika, utt) un vispār liek mums justies kā dieviem. Dzīvoklītis arī ļoti skaists. Dzīvojam pusotrajā stāvā. :)
Pati Poznaņa šķiet ļoti interesanta - pie viņu mājas ir liels klajums, kurā visu vasaru darbojas mākslas darbnīca/bārs/klubs KONTENERART. Pa dienu tiek spēlēti mūzikas instrumenti, kas izgatavoti no otreiz pārstrādātām izejvielām - viņi gribot pārspēt Ginesa rekordu kā lielākās pārstrādāto materiālu mūzikas instrumentu orķestris. Vakar pastaigājām drusku pa pilsētu, mēģināsim to darīt arī šodien, bet jau pieminētais karstums varētu būt traucēklis. Kāds mūsu uzņēmēju draugs vakar solīja mūs aizvizināt līdz ezeram, bet tā kā to solot, viņš bija gana iereibis, mēs īsti nezinam vai tas notiks. :)
Bildes kā parasti - oranžajā.