Man ik pa laikam gadās tādi dīvaini atmiņu lēcieni, piemēram šorīt - sēžu, ēdu brokastis savā Kuldīgielas migā, blakus istabā guļ brr, bet es pēkšņi jūtos kā es 18mit gados un nevaru saprast, kas tā par svešu māju un kas tas par svešu vīrieti un vispār, kas te notiek? Šī sajūta parasti ilgst pāris minūtes un tad atkal 18mit gadīgā es dodas atpakaļ no kurienes nākusi un es atgriežos savā tagadējā ādā.
Vai vēl kādam tā gadās? Pieļauju, ka lielāka iespējamība uz kaut ko šādu ir tiem, kam ir nācies pārvākties no vienas pilsētas uz citu (varbūt pat vairākkārt) un pāris gadu laikā gandrīz pilnībā nomainīt apkārt esošo vidi un cilvēkus.

1.Braucu no Šmerļa uz Maskačku mācīt dāņu valodu un centrā man pretī brauca vecāki ar mazu bērnu veloratos. Mazais mani ieraugot prasa tētim: "Ā, šitā arī ir tā dzīvā mašīna, ja?" Uz ko tētis: "Jā, šī ir gandrīz tāda kā tavējā." Tā nu izmijās divas "dzīvās mašīnas".

2.Pārvarot slinkumu, devos uz Olimpiju pa ceļam mājup, a tur - puika pļauj zāli un smaržo tā, ka tik atkrist turpat nopļautajā un izjukt!

Dzidrumu dzīvei piedod mazie mirkļi.
Dziļumu dzīvei dod lielie, nepārejošie mirkļi.

Kādreiz es biju ļoti dzidra, bet sekla.
Tad bija laiks, kad uzraku dziļumus, bet tādējādi saduļķoju dzidrumu.

Tagad es ļauju sev meklēt līdzsvaru.