Mans mikrorajona dievs mani laika tomēr mīl - kad man jau likās, ka nekas gaišs šajā rītā nenotiks, Alfā mani piemeklēja veseli divi gaišuma pilni brīži.
Vispirms - pirms mani rindā stāvēja veca, veca sieviņa, kurai makā stāv bilde no kādiem 50mitajiem vismaz, kurā viņa kopā ar savu vīru. Tik mīļi un skaisti. Veca, mazliet apbružājusies melnbaltā fotogrāfija, bet no tās un arī pašas sieviņas staroja neizsakāms gaišums.
Un ārā ejot pamanīju leģendāro vīru, kurš pats sev uztaisījis kaut kādu riteņa/ratiņkrēsla krustojumu, un kurš tajos senajos laikos, kad es uz darbu braucu ar riteni, vienmēr man kaut kur pa ceļam gadījās pretī un lika pasmaidīt.
Jā, savā pavisam dīvainā veidā, man cilvēki tomēr it bieži grib pierādīt, ka viņus ir vērts mīlēt.

Iekšzemes republika manā iekšādā. Tur skrien, tur nesas, tur iesprūst, apmet kūleni un atrod kādu spraugu pa kuru atkal aizšmaukt tālāk. Jā, mana iekšāda nekad neapstājas. Ārāda gan mēdz buksēt.
Tāpēc mēs ar ārādu sāksim pamatīgu iekšādas pētniecību. Šodien pirmā šūna. Neglīta. Vispirms ar tām acīm redzami neglītajām jātiek kārtībā. Cerams, ka sanāks tik patiesi pašai pret sevi, ka to nevarēs te publicēt.