Mans mikrorajona dievs mani laika tomēr mīl - kad man jau likās, ka nekas gaišs šajā rītā nenotiks, Alfā mani piemeklēja veseli divi gaišuma pilni brīži.
Vispirms - pirms mani rindā stāvēja veca, veca sieviņa, kurai makā stāv bilde no kādiem 50mitajiem vismaz, kurā viņa kopā ar savu vīru. Tik mīļi un skaisti. Veca, mazliet apbružājusies melnbaltā fotogrāfija, bet no tās un arī pašas sieviņas staroja neizsakāms gaišums.
Un ārā ejot pamanīju leģendāro vīru, kurš pats sev uztaisījis kaut kādu riteņa/ratiņkrēsla krustojumu, un kurš tajos senajos laikos, kad es uz darbu braucu ar riteni, vienmēr man kaut kur pa ceļam gadījās pretī un lika pasmaidīt.
Jā, savā pavisam dīvainā veidā, man cilvēki tomēr it bieži grib pierādīt, ka viņus ir vērts mīlēt.