Pēdējā laikā mums izveidojies fantastiski jauks ieradums - vakarā ielienam dīvānā katrs ar savu grāmatu un, lai gan it kā neesam tiešā saskarē un ja izdodas, pat nesarunājamies, tuvības sajūta ir neticami dziļa. Tas tagad ir tas dienas mirklis, kuru gaidu visvairāk. Tas sakārto un nomierina. Un visi pamatu elementi ir savās vietās. Miljons reižu labāk par kopīgu filmas skatīšanos.

Cauri visam iet taureņi, baloni un vilcieni. Laikam jau tāpēc tā mīlestība uz mirkli un netveramo. Par kaut ko semiotisku te iedomājos. Par pašas izdomātiem simboliem, kas ļauj dzīvot sev un sevī. Un man tik ļoti patīk paturēt savu daļu noslēpumu. Pat tādu, kas man pašai nav līdz galam saprasti. Bet negribu nevienam sevi visu izstāstīt. Kam apniks, tas nometīs mani kā grāmatu, kas garlaiko. Varbūt būs arī tādi, kas vienreiz lasīs, domās, ka izlasījuši un citam atdāvinās.
Es tomēr esmu no tiem, kas lasa un pārlasa. Kas meklē un nojauš, ka neatradīs nekad. Bet nepārstāj.